Ska grupa Voiceks Voiska šosestdien uzstāsies Fonofestā
Aplūkojot ska grupas Voiceks Voiska vasaras koncertu sarakstu, rodas sajūta, ka viņi uzstāsies vai katrā festivālā — šajā nedēļas nogalē viņi kāps uz festivāla Fonofests skatuves Cēsu rajona Uplandos, tam sekos uzstāšanās Fontaine festivālā Liepājā un Positivus AB festivālā Salacgrīvā, kā arī vairāki koncerti ārpus Latvijas.
Mūziķi smej, kur gan citur spēlēt, ja ne festivālos — esot vien pāris Latvijas klubu, uz kuru skatuves visi septiņi grupas dalībnieki ne vien satilpst, bet arī jūtas ērti. Arī uz sarunu pēcjāņu dienā ierodas vien trīs no grupas — Voiceks idejiskais tēvs Džūrelis jeb Juris Mežeckis, ģitārists Edzis jeb Eduards Ancāns un bundzinieks Zars, pazīstams arī kā Uldis Zariņš, kurš Voiceks Voiska aizvedis pa ska taku.
Slava paliek vecumdienām
Mūziķu apvienības Voiceks Voiska dzīves gājums ir savdabīgs, lai arī spēlē kopā jau vairāk nekā desmit gadu, tomēr uz slavas un popularitātes virsotnēm Voiceks Voiska mūziķi nekad nav īpaši rāvušies, un, lai arī pieprasīti dažādos festivālos un pasākumos, tomēr joprojām ar vienu kāju ir Latvijas undergrond kustībā jeb uņģikā. Reizēm šī relatīvā nepopularitāte novedusi līdz absurdam — kā stāsta Zariņš, pirms kāda laika nolemts vienu no dziesmām iesniegt radio SWH, taču drīz vien saņemts telefona zvans no jauno mūziķu vētīšanas raidījuma Priekšnams vadītāja Māra Žigata, kurš sašutis, ka Voiceka mūziķi nevēloties iziet Priekšnama sietu… "Tas jau laikam neko nenozīmē, ka vai katrs no mums Priekšnamā jau vairākkārt ar citām grupām bijis," Uldis īsti nesaprot šo politiku, taču īpaši par to arī neuztraucas — centieniem nopelnīt ar mūziku grupa pievērsīšoties vien tad, kad visi tās dalībnieki pārkāps pusgadsimta slieksni. Ironija? Jāatzīst, ka gandrīz ne uz vienu jautājumu puiši neatbild nopietni. Ko gan gaidīt no mūziķiem, kas spēlē vai visdzīvespriecīgāko iespējamo mūziku —ska?
Spēlē, ko prot
Lielai daļai cilvēku trīs burtu sakopojums — ska — var neko neizteikt,
tādēļ vērts ielūkoties pusgadsimtu senā vēsturē, par ko vairāk stāsta
Uldis. Ska radies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, sajaucoties
Jamaikas tradicionālajiem mūzikas stiliem mento un calipso ar amerikāņu
mūziku. Kā smej Juris Mežeckis, jamaikiešiem droši vien iepatikušies
Amerikas kareivju spožie mūzikas instrumenti, un pavisam nejauši viņi
atklājuši, ka var uz tiem arī spēlēt. Vēlāk no ska radies regejs,
pastāvot mīts par karsto vasaru, kad svelmes dēļ ne mūziķi varējuši
tempā paspēlēt, ne klausītāji padejot — tā nu ska kļuvis lēnāks, un
pasaule iepazinusi vēlāk Boba Mārleja popularizēto regeju. Taču ska
savu slavas brīdi piedzīvojis 1964.gadā, kad tas kā Jamaikas nacionālā
deja prezentēts Ņujorkā, pasaules sasniegumu izstādē, vēlāk gūdams
popularitāti visā pasaulē. Patlaban ska žanrā valdot liela daudzveidība
— tas sajaucies gan ar pankroku, gan citiem mūzikas stiliem, un Voiceks
Voiska izmantojot "no visa pa bišķiņam". "Tā kā īsti nemākam spēlēt,
spēlējam to, ko varam," spurdz Eduards, un pārējie piebalso, ka esot
vien amatieri ar pieredzi. "Tāds ilgtspējīgs hobijs," piebilst Juris
Mežeckis.
Un kā gan publika uztver šo savdabīgo mūzikas stilu? "Visi dejo,
neatkarīgi no tautības vai pārliecības," stāsta Uldis, atceroties, ka
reiz Tartu publikā bijuši vien somu metālisti — arī viņi sākuši
griezties trakās dejās! "Spēlējam deju mūziku," nosmej Eduards.
Jau rudenī ska cienītāji varēs saņemt Voiceks Voiska jauno disku, kurā,
kā sola Juris Mežeckis, būšot vairāk par divpadsmit dziesmām.
Iepriekšējais albums Konvojs iznāca 2004.gadā, un kopš tā laika esot
pietiekami iekrājies jaunā materiāla. Taču, kā norāda puiši, — nebūs
vairs kaverversiju, arī publikas iemīļoto dziesmu no padomju bērnu
kinofilmas Buratino viņi vairs nespēlēšot!
Ar Voiceks Voiska mūziku var iepazīties šeit.