Pārsteidzošas Brno Nacionālā baleta viesizrādes un spilgtu jauno operzvaigžņu galā koncertu, kurā piedalījās Plasido Domingo konkursa Operalia pēdējo gadu laureāti, piedāvāja ikgadējais Birgitas festivāls Tallinas Piritas klostera mūros savā vainagojumā 16., 17. un 18. augustā. Šos notikumus man bija iespēja piedzīvot klātienē, atšķirībā no Džakomo Pučīni dzimtās pilsētas Lukas operteātra viesizrādēm festivāla sākumā. Vien piebildīšu, ka tās igauņi bija noorganizējuši gudri – kā sadarbības projektu, kurā Igauniju pārstāvēja festivāla orķestris, kamerkoris, Igaunijas Nacionālās operas zēnu koris, Tallinas Mūzikas augstskolas bērnu koris un diriģents – pats festivāla un tā rīkotāja Tallinas filharmonijas mākslinieciskais vadītājs Risto Josts. Viņš diriģēja arī Operalia zvaigžņu koncertu, kas noslēdza festivālu 18. augustā.
Nekā samākslota
Birgitas festivāla uzmanības centrā ir mūzikas teātris tā visās iespējamās izpausmēs. Atvēziens ir cienījams – četri baleti divos Brno Nacionālā teātra baleta viesizrāžu vakaros. Turklāt līdz ar baleta trupu uz Tallinu devās arī šī teātra orķestris, kurš diriģenta Roberta Kružika vadībā spēlēja divos no trim amerikāņu baleta viencēlieniem.
Brno baleta izrādes gan pārsteidza, gan sniedza patiesu estētisku, vizuāli skaistu un dziļi saviļņojošu māksliniecisku baudījumu, kurā dejas un ķermeņu skaistums ir roku rokā ar skaudrumu. Tas viss satikās Pētera Čaikovska baleta Gulbju ezers mūsdienīgajā lasījumā, kurā Brno Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs horeogrāfs Mario Radačovskis reflektē paša pārdzīvotu, mokošu dzīvības un nāves cīņu. Gulbju ezers, nu jau ar nosaukumu Melnais un Baltais, ir Mario Radačovska stāsts par viņa izcīnīto cīņu ar vēzi, pārciešot ilgstošu fiziski un psiholoģiski mokošu terapiju. Tas ir stāsts par cilvēcisku apjukumu un bailēm. Tās maina visu – vērtības, attieksmi pret nākotni, attiecības ar pasauli un vistuvākajiem cilvēkiem.
Citā gaismā parādās arī hrestomātiski zināmais Baltais un Melnais gulbis, Princis un ļaunais burvis Rotbars. Pēdējais simbolizē un spilgti izteiksmīgā Martina Svobodnika izpildījumā personificē ļauno slimību. Tā uzbrukusi Princim, kurš, uzzinot savu diagnozi, vairākkārt (kā filmas epizodes atkārtojumos) nokrīt kā aizšauts putns. Arturam Abramam šajā lomā ir jācīnās ar Rotbaru nevis tikai izrādes finālā, bet visā tās gaitā, atrodoties kaut kur pa vidu starp dzīves realitāti un sapņa vīzijām. Kustībā daudzveidīgi tvertā, dinamiskā divu vīriešu cīņa ar mainīgu pārspēku ir visa baleta vadmotīvs. Tā ir cīņa starp balto un melno, kur Baltais gulbis – Emīlija Vuorio – ir cerības simbols, cieši sasaistīts ar ārstes tēlu, savukārt Melnais gulbis – Ivonna Jeļišova ir vēl viena, viltīgāka slimības forma, kas uzbrūk jau no citas puses un ar citiem, ne tik brutāliem līdzekļiem. Un vēl viena nianse: atšķirībā no baleta klasiskā libreta Princim ir sieva – eleganta un sirsnīga, taču simboliski ģērbusies melnbaltā tērpā. Rotbars ar viņu cenšas manipulēt.
Viss ir patiesi, skaudri, sāpīgi un skaidri nolasāms. Nekā samākslota. Šis stāsts risinās mūsdienu pasaulē, vīrieši ir uzvalkos un dāmas – gulbju meitenes laiviņkurpēs un baltos bodijos (kostīmu māksliniece amerikāniete Patrīcija Beikere ir arī atzīta dejotāja). To, ka ģenialitāte slēpjas vienkāršībā, apliecināja arī asociatīvi zīmīgā, perfekti atrastā kordebaleta gulbju poza – guļus, ar kājām pievilktām pie vēdera un augšup izstieptu vienu roku, perpendikulāri noliecot plaukstu. Mario Radačovskis Latvijas skatītājiem jau ir pazīstams, viņš Latvijas Nacionālajā operā 2014. gadā iestudēja baleta viencēlienu Trešais klavierkoncerts ar Riharda Dubras mūziku. Sadarbība ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani turpinās. Ja izdosies atrast finansējumu, iespējams, ka tuvākajos gados Rīgā redzēsim arī baletu Baltais un Melnais. Būtu vērts!
Ilūziju teātris
Trīs baleta viencēlieni Brno Nacionālā teātra baleta izpildījumā sniedza ieskatu AS V baleta attīstībā no tās aizsācēja, neoklasiskā baleta stila izveidotāja Džordža Balančina izsmalcinātās estētikas līdz pārsteidzošam, modernam vizuālo ilūziju teātrim «melnajā kastē». Balančins, protams, nepārsteidz. Gaidīju un arī sagaidīju viņa neoklasicismam raksturīgo gaisīgumu un poētismu, un jo īpaši – telpas izjūtu, kompozīcijas meistarību. Būtu grūti to baudīt mūzikas ieraksta pavadījumā. Tāpēc Balančina baleta viencēliena Serenāde īpaša virsvērtība bija Čaikovska Serenādes jūtīgais muzikālais izpildījums.
Īsts, dzīvs Volfganga Amadeja Mocarta Devītā klavierkoncerta izpildījums ar čehu pianistu Jirži Rubiju pie klavierēm krāšņoja arī viencēlienu Dīvāns, kurā beļģu izcelsmes horeogrāfs Olivjē Vēverss, izmantojot dīvānu kā cilvēku dzīves situāciju liecinieku, izspēlēja dažnedažādas cilvēku attiecības: rotaļīgu ķircināšanos un mīlnieku maigumu, cīņu par "vietu zem saules" un grūstīšanos…
Mozesa Pendltona veidotā baletvīzija Lunar Sea – Noir Blanc pārsteidza ar baletu kā iespaidīgu rīku ilūziju teātrī, kur melnā izplatījumā, monotoni psihedēliskas mūzikas ierakstam skanot, planē dīvaini, spokaini silueti un fantāzijai nav robežu. Tikai pēc izrādes atklājās šī teātra noslēpums: duāli melnbaltie kostīmi, kas, dejotājam pagriežoties, dara viņu redzamu vai neredzamu. Trīs no izpildītājiem izrādē nebija redzami vispār: viņu loma bija, tērptiem viscaur melnā, ļaut saviem kolēģiem "lidot".
Operalia koncentrāts
Mūzikas lielzvaigznes dziedātāja un diriģenta Plasido Domingo 1993. gadā izveidotā un nu jau ceturtdaļgadsimtu rīkotā jauno operas vokālistu konkursa Operalia pēdējo gadu laureātu galā koncerts bija kā radīts Birgitas festivāla vainagojumam 18. augustā. Ceļavārdi tam bija paša Plasido Domingo videosveiciens, savukārt drošs partneris izraudzītajām četrām balsīm bija Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Risto Josts, kuram piemīt dabas dota diriģenta harisma un talants jūtīgi atbalstīt dziedātājus.
Šis bija arī labs piemērs, kā nepārspīlēt ne ar solistu, ne muzikālo numuru daudzumu, toties gādājot par to, lai līdztekus ārijām mākslinieki izpaustos arī dažādos ansambļos. Uzstājās tikai četri dziedātāji, no katras balsu grupas pa vienam, un, ticiet man, ar to pilnīgi pietiek! Līdzās konkursa Operalia zvaigznēm – Itālijā dzimušajam amerikāņu soprānam Marinai Kostai- Džeksonei, rumāņu tenoram Stefanam Popam un atraktīvajam amerikāņu baritonam Edvardam Pārksam – uzstājās igauņu mecosoprāns Kai Rītele. Viņa nav piedalījusies Operalia, toties ir izglītojusies Nīderlandē un dzied Londonas Karaliskajā operā un opernamos Madridē, Barselonā, Vīnē un Antverpenē.
Koncertā pārliecinoši nodziedājusi gan bel canto (Orsīni āriju no Gaetāno Doniceti operas Lukrēcija Bordža), gan Karmenas Segidilju, zvaigžņu brīdi Kai Rītele piedzīvoja ziemeļnieciski atturīgajā igauņu nacionālās klasikas tīrradnī, pirmās igauņu komponistes sievietes Mīnas Hermas (1864–1941) kordziesmā, kuru solo balsij un orķestrim pārlicis Tenu Kervitss. No klausītāju reakcijas varēja noprast, ka šī dziesma igauņiem nozīmē ko īpašu: viņi cēlās kājās līdzīgi, kā Latvijā mēdz darīt, atskanot Pūt, vējiņi.
Plašā, kompaktā pasaule
Soprāns Marina Kosta-Džeksone, kura konkursā Operalia 2016. gadā ieguva 2. vietu, ir vairāku starptautisku konkursu laureāte un fināliste. Viņas repertuārā ir Mimī, Violeta, Laureta, Neda un titulloma reti uzvestajā Gaetāno Doniceti traģiskajā operā Maria di Rohan. Šīs partijas atveidotas ASV un Eiropas operteātros. Pērn dziedātāja ieguva Marijas Kallasas prēmiju par debiju Adaldžizas lomā Vinčenco Bellīni operā Norma. Nākamgad viņa debitēs Elizabetes lomā Džuzepes Verdi operā Dons Karloss.
Māksliniecisko daudzveidību Marina Kosta-Džeksone pierādīja arī Birgitas festivālam atlasītajā repertuārā, kas sniedzās no Violetas Verdi operā Traviata līdz Džakomo Pučīni Toskas titulvarones lūgšanai, vēlāk pārslēdzoties uz mūziklu (Elīzas dziesmiņa no Frederika Lova Manas skaistās lēdijas) un karstasinīgo Carceleras no Ruperto Čapi sarsuelas Zebedeja meitas, ko Latvijā zinām kā iemīļotu Elīnas Garančas spāņu repertuāra hitu. Apbur dziedātājas dzidrā un siltā balss, kura jūtas kā mājās gan liriski dramatiskā vērienā, gan precīzajās koloratūrās. Plašais diapazons gan vokālās tesitūras, gan nokrāsu ziņā sniedz dziedātājai lielas iespējas.
Unikāli ir tas, ka Marina Kosta-Džeksone ir viena no trim māsām operdziedātājām. Vecākā māsa Džindžera ir mecosoprāns, jaunākā Mirjama ir liriskais koloratūrsoprāns. Visām trim ir veiksmīga starptautiskā karjera, dažreiz viņas pat satiekas vienā izrādē. Savukārt mērķtiecīgi trijatā koncertē ASV un Krievijā. Mums Latvijā gan daudz interesantāk ir zināt par viešņas neseno tikšanos ar mūsu tenoru Aleksandru Antoņenko šovasar Savonlinnas festivālā Verdi Otello izrādēs, kur viņa atveidoja Dezdemonu iepretim latviešu tenoram titullomā. Somijas laikraksts Helsingin Sanomat šo duetu atzina par spilgtu veiksmi, kas izcēla abu varoņu pretējo būtību.
Rumānis Stefans Pops, kurš 2010. gada Operalia vienā paņēmienā ieguva divas balvas, šobrīd ir visai universāls dziedātājs, kura labi izkoptais, skanīgais un niansēm bagātais tenors lieliski jūtas gan bravūrīgi vieglprātīgā Mantujas hercoga dziesmiņā, gan Verdi agrīnās operas Lombardieši pirmajā krusta karā pasaulē, Pučīni verismā (Bohēmas mākslinieku Rūdolfa un Marsela duetā), kā arī populārajā mūzikā – Augustina Laras Granādā. Dziedātāja muzikalitāte un īpašā uzmanība pret intonāciju, visticamāk, ir izkopta, 12 gadu spēlējot vijoli.
Baritons Edvards Pārks acumirklī iemantoja publikas simpātijas ar skatuves harismu un spilgto aktiertalantu. Viņš bija arī ansambļu galvenais dzinējspēks. Kustīgajam un gana plašajam augstajam baritonam piestāv gan Figaro ātrruna (Rosīni Seviljas bārddzinis), gan plūstošais, cildenais Valentīna dziedājums (Guno Fausts), taču izaicinājums ir Bizē Eskamiljo, kam pietrūkst zemo toņu sulīguma.