Varis Brasla ir viens no spēcīgākajiem latviešu teātra un kino režisoriem, kas spodrinājis Latvijas vārdu gan padomju gados, gan brīvvalsts laikā, kad viņa filmas spēja pārvarēt dzelzs priekškaru un piedalīties prestižos starptautiskos festivālos Čehijā (Karlovivaros un Zlinā), Vācijā (Berlinālē), Ķīnā, Norvēģijā, Somijā, Indijā, Spānijā, Honkongā un citur.
Režisora vārds vispirms saistās ar devumu kino. Taču arī teātrim viņa dzīvē bijusi un ir noteikta vieta. Dzimis teātra režisora Žaņa Braslas ģimenē, Varis bērnību pavadīja Jelgavas un Liepājas teātru aizkulisēs, bet vēlāk režiju studēja toreizējās Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā. Pēc tā absolvēšanas no 1962. līdz 1965. gadam strādāja Valmieras teātrī, kur atgriezās 1993. gadā. Teātrī strādā arī viņa sieva, aktrise Vizma Kalme.
Brasla atgriezās Valmierā visnepateicīgajā laikā, kad teātrim jāapdzīvo
jaunā māja, un no 1995. līdz 2000. gadam ir arī tā galvenais režisors.
Kā emocionāla vēstures atklāsme top izrādes pēc Gunāra Janovska prozas
motīviem – Sōla un Izdedži (1994). Vēlāk tikpat spēcīgi šī tēma
ieskanas Alvja Lapiņa lugu Atvari (2008) un Klaidoņa lūgšana (2012)
iestudējumos. Vara Braslas darbos ir vēl kāds svarīgs motīvs, ko varētu
nosaukt par jaunu cilvēku jūtu audzināšanu – skatītāju iemīļotajos
Remarka Trīs draugos (2005) un Triumfa arkā (2013) vai G. Janovska Gredzenā uz tilta (2009).
Varis Brasla pabeidzis Augstākos scenāristu kursus Maskavā, kas ļauj viņam piedalīties arī savu filmu literārā pamata veidošanā. Jau kopš pirmajiem patstāvīgajiem darbiem parādās noteikta daiļrades tēma, kas pirms tam aizsākta jau Valmieras teātrī izrādē Mans nabaga Marats – cik stiprs vai vājš spēj būt cilvēks, ja viņa pretinieks ir nevis otra cilvēciska būtne, bet laiks, kurā jādzīvo. Šī tēma izskan filmās Ezera sonāte (kopā ar G. Cilinski, 1976, Latvijas PSR Valsts prēmija, Rīgas kinofestivāla galvenā balva), Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980, Lielais Kristaps par gada labāko filmu), Tereona galva (1982), Aija (1987), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988, Lielais Kristaps par gada labāko filmu), Mērnieku laiki” (1991).
Nepārvērtējams ir režisora devums jauno kino skatītāju audzināšanā – filmas Emīla nedarbi (1984, Lielais Kristaps par gada labāko filmu, Lielais Kristaps gada labākajam režisoram), Ziemassvētku jampadracis (1993, galvenā balva un CIFEJ balva Frankfurtes kinofestivālā, balvas Maskavas, Virtsburgas un Kotbusas kinofestivālos, 1994. gada Latvijas kinoskates skatītāju balva, Latvijas Kultūras ministrijas balva, Latvijas Ministru prezidenta balva kinomākslā), Ūdensbumba resnajam runcim (2004, Čikāgas starptautiskā bērnu filmu festivāla diploms, 2005.gadā Lielais Kristaps, 2006. gadā Minskas kinofestivāla Skatītāju balva, galvenā balva Taizemes kinofestivālā, Latvijas autortiesību Bezgalības balva).
Pamatīgs, vienlīdz dziļa patriotisma un tolerances diktēts darbs ir Vara Braslas veidotais seriāls Palīgā! (1997 – 2001), kura mērķis ir mācīt cittautiešiem latviešu valodu, bet formāts nav kavējis radīt interesantus laikabiedru tēlus un iemūžināt neskaitāmus izcilus latviešu aktierus – tostarp šeit savas pēdējās kino lomas nospēlēja Antra Liedskalniņa un Dzidra Ritenberga.
Varis Brasla saņēmis profesionālu atzinību un balvas gan starptautiskos kino forumos, gan Latvijas teātra un kino skatēs. Viņam piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordenis.