Jāatklāj cilvēki
19.augusts nebija tikai ceļš, kas noslēdzās ar mūzikā izcīnītām cilvēka bailēm pastarās dienas priekšā, simboliski Mārai Ķimelei tas bija arī kaut kā sākums. Valmieras drāmas teātrī sākās mēģinājumi Rūdolfa Blaumaņa Indrāniem. Vienai no trim Blaumaņa drāmām, kas kļuvušas par latviešu dramaturģijas mērauklu vēl šodien, tieši 100 gadu pēc Blaumaņa aiziešanas mūžībā (vēl dažas dienas, un klāt būs arī šī atcere). Lugai, ar kuru Māra Ķimele sākusi Blaumaņa redzējumu pirms vairāk nekā 30 gadiem turpat Valmierā ar Pēteri Lūci vai Robertu Zēbergu un Ņinu Leimani veco Indrānu lomās. Jautāta, par ko viņa ar aktieriem runājusi pirmajā mēģinājuma, Māra Ķimele atbild, ka formulējusi vārdos atšķirību starp tiem un šiem Indrāniem, proti, to, kas bijis svarīgākais tolaik, un to, kas mēģinājumu laikā jāatrod tagad. "Toreiz mēs centāmies izstāstīt pašu stāstu, nospēlēt ideju, runāt par dzimto zemi, tagad es gribu, lai mēs atklājam cilvēkus." Ne bez svara šādai iecerei ir aktieri, ar kuriem to nodomāts īstenot, tāpēc noteikti jāpiemin, ka Indrānu tēva un mātes lomās — Agris Māsēns un Dace Eversa, savukārt Edvarts un Ieva — Mārtiņš Eihe un Elīna Vāne. Arī pārējie visriņķī no tiesas ir režisores aktieri un skolēni. Bet Māra Ķimele un Blaumanis, tāpat kā Māra Ķimele un Rainis, vai Šekspīrs un Čehovs ir atsevišķi stāstāms stāsts, kaut aiz cieņas pret tām izrādēm — latviešu teātra virsotnēm, ko režisore radījusi. Kā viņa pati nereti teikusi, aiz tās pašas cieņas, bijības, bet jo īpaši uzmanības, ko viņa izjūt pret izcilu personību izciliem darbiem. Ieklausoties autora pasaulē tev paveras un nāk atrisinājums, kādā valodā šoreiz stāstīt stāstu.
Valodas meklēšanu izrādei Māra Ķimele piemin, vaicāta arī par jaunajiem Indrāniem. Arī šī izrāde top Rūdolfa Blaumaņa Teātra festivāla, nu jau ceturtā, iedvesmota. Tā bija arī ar iepriekšējo Māras Ķimeles Blaumani otrajam festivālam — Pazudušo dēlu, izrādi, kura ieguva festivāla galveno balvu un tapa, kopā strādājot LKA 3.kursa studentiem un Valmieras aktieriem. Toreiz enerģētika ne tikai kamerspēles apstākļu dēļ sasniedza skatītājus ar tādu spēku, ka padarīja šo izrādi neaizmirstamu. Jauni cilvēki, topošie aktieri, Blaumani spēlēja kā savējo, zālē atradās galvenokārt jauni cilvēki, kurus Blaumanis uzrunāja kā savējais. Un te laiks pāriet pie dažiem gluži personiskiem vārdiem par Māru Ķimeli.
Ir Māra
Grāmatā Sarunas ar Māru Ķimeli mēs daudz runājām par režiju kā profesiju, un Mārai pieder vārdi, ka režisoram jābūt jaunam, tāpēc ka viņam vajag milzīgu enerģētiski piesātinātu spēku, lai "savāktu" izrādes komponentus vienā veselā, lai strādātu ar dzīvu matēriju un iekustinātu visu pārējo radošo enerģiju. Lai kā, Mārā šī enerģija ir koncentrējusies, un viņa prot arī "akumulēt" jaunu — no dabas, no mākslas, no cilvēkiem. Viņa ir cilvēks, kurš neatstāj nekādu sajūtu par nodzīvotiem gadiem, ja nu vienīgi tos var izskaitļot no viņas stāstiem, kādas izrādes viņa redzējusi sešdesmitajos vai kādi izskatījās Lielie kapi viņas bērnībā. Otra lieta, ko noteikti gribas pieminēt, ir viņas vārds. Kā labā literārā darbā vārdi paši pārtop valodā, IR dzeja vai IR stāsts, Māra Ķimele, manuprāt, ir Māra, lai cik skaļi tas izklausītos. Jo tieši tādu var iedomāties radītāju ar daudzām sejām, veidoliem, izpausmēm — matērijas pārradītāju mākslas darbā. Šai izredzētībai ir ne tikai spožās, bet arī ēnas puses, par kurām zina tikai pati Māra. Bet trešā lieta, kas man liekas ārkārtīgi svarīga un kurai ir ciešs sakars ar šī miniportreta tapšanas ieganstiem, ir Māras Ķimeles pilsoniskuma apziņa. Tas ir vārds, kas padomju laikā izgājis tikpat sūru pārvērtību ceļu kā dzimtenes jēdziens, tomēr bez tā Latvija draud kļūt par vannīti ar ūdeni bez bērna. Māra Ķimele ir no tiem māksliniekiem, kas sajūt savas zemes likteni un ikdienu un kas no tiem nenovēršas augstprātīgā noslēgtībā. Vienlaikus viņa pilnīgi noteikti iejauktos iepriekšējā teikumā ar vārdiem, ka viņa nenoliedz arī tādu mākslinieka pastāvēšanas formu. Lai kā, Māra Ķimele iesaistās. Par tīriem mežiem. Par godīgumu politikā. Par gara spēku. Par gaismu. Šoreiz par to gaismu, ko Latvijas Aizsardzības ministrija kopā ar Latvijas pašvaldībām aicina iedegt uz visiem Latvijas tiltiem 22.augusta vakarā pulksten 21.
Lai svarīgi ikkatram
Taujāta, kāpēc viņa ir starp aicinātājiem, Māra Ķimele piemin Baltijas
ceļu, kurš, apvienojot trīs Baltijas valstis, bija tik svarīgs notikums
un atstāja emocionāli dziļu nospiedumu katra tā veidotāja, proti,
dzīvās ķēdes locekļa dzīvē: "No šādiem notikumiem veidojas dzīve,
garīgi pasākumi atstāj spēcīgu iespaidu uz matēriju. Un izgaismoti
tilti var būt tikpat spēcīgs un skaists brīdis Latvijai, jo tilts jau
pats kā savienotājs ir stipra zīme," uzsver režisore. "Turklāt mani
ļoti skar notikumi Tibetā un Gruzijā, un es gribu visiem tiem
cilvēkiem, kas uzskata, ka jānodarbojas tikai ar mūsu pašu iekšējām
lietām, iebilst — ir jāatceras, ka tie esam mēs, jo viss ir vienots un
mūsu valstī, kurā ir tik daudz iedzīvotāju ar Krievijas pasēm, jebkurā
brīdī var notikt līdzīgi." Viņa arī piebilst: "Protams, tā bija baisa
taktiska kļūda, ka gruzīnus izprovocēja šaut uz osetīnu ciemiem, bet
pat pele sāk kost, ja to nepārtraukti baksta un baida. Nedrīkst par
vienu tautu nepārtraukti ņirgāties. Tāpēc man liekas, ka pašlaik ir
tumsas laiks. Gaisma, kas ir tik dievišķīga, nesaprotama un nezināma,
palīdz mūsu nespējai redzēt, un svecīšu iedegšana ir skaists simbols.
Lai gan man negribētos, ka to pārvērš kampaņā — sapirkt daudz lukturus
un izdalīt cilvēkiem. Man gribētos, lai tas ir svarīgi katrai ģimenei —
aiziet līdz tuvākam tiltam un tur ar absolūti personisku attieksmi
aizdedzināt gaismiņu."
Ir vērts aizdomāties par Māras Ķimeles sarunas nobeigumā teikto: "Tumsas jau nav, ir tikai mūsu nespēja redzēt.