Nejaušībai ir nozīme

Mani dzīvnieki. Alerģija dod labus argumentus gan vienai, gan otrai pieejai, jo Brekte rāda gan bagātīgu iztēli un apņēmību tajā dalīties visnotaļ augstā atklātības līmenī, gan atraisītu glezniecisku žestikulāciju. Šoreiz galerijā Alma nav sabrauktu kaķu fotogrāfiju kā izstādē Morgs, kas esot traucējusi garāmgājējus, bet vairojusi iekšā nācējus galerijā 1.stāvs. Var būt, ka Brekte pats cenšas it kā norobežoties no Morga radītās reputācijas, juzdamies pārprasts, vai pat, izstādot tikai gleznas, simboliski "nolūgties" bargajai auditorijai, kas sabraukto kaķīšu sakarā izvēlējās runāt par cietsirdību, nevis, piemēram, līdzjūtību. Objektīvi — nebūtu par ko, jo māksla bez iespējas tikt pārprastai diez vai vispār saucama par mākslu. Tomēr Brektes intereses glezniecībā iezīmējās jau viņa pirmajā lielajā personālizstādē Gastronoms (Mākslinieku savienības galerija, 2007), kurā labi sadzīvoja dažādi mediji, un lēmums tos turpmāk nošķirt, visticamāk, ir mākslinieka brīva izvēle.

Gleznu plaknes apdzīvo tēli, kas, mazliet līdzinoties dzīvniekiem, atgādina pulkiem citu būtņu, ar kuriem pilna katru jaunu cilvēku (jaunu vīrieti) apņemoša vizuālā telpa. Bērnišķīgu spoku stāstu motīvi (Baidies!, Hipocekloīds) un masu kultūras atkritumi apvienojas mirklīgos iztēles uzplaiksnījumos it kā biedējošās, bet brīžiem ļoti smieklīgās kombinācijās. Piemēram, milzu Ērce sasmīdina ar līdzību ne tik daudz kukainim, kā ļoti saērcinātai personai (Brektes darbu skatītājam?). Pievienojot nosaukumus, kas liekas aizgūti no čatošanas apsēsta tīņa leksikas — Cihuahua, Kanāla bebrs —, rodas negaidīti "īssavienojumi" starp pilsētas folkloru un ikdienas aktualitātēm. Tomēr varētu rasties mulsums: kā tad tā — kur šajās gleznās meklējams vispārinājums, atziņas, pārdomāts vēstījums?

Galvenais un otršķirīgais

Brektes glezniecība reizē nav un ir tradicionāla. Nav, jo mākslinieks izmanto emaljas un lakas, kas paredzētas remontdarbiem, nevis gleznošanai, un viņa krāsu palete ir tāla no zemes toņiem. Turklāt viņš tikai retumis izmanto otu. Tomēr tā ir tradicionāla glezniecība tādā nozīmē, ka tehnoloģijai, gleznas plastikai, nevis attēlotajam objektam ir galvenā loma tēlu nozīmes veidošanā. Otas rakstu aizstājot ar krāsas tecināšanu, pilināšanu, šļakstīšanu Brekte uzsver, ka gleznas redzamais veidols rodas tikai daļēji kontrolējamā procesā — lai gan izvēlētā metode prasa izveicību, virzot un organizējot krāsu šķiešanu, liela vieta ierādīta arī nejaušībai, gadījumam. Mākslinieks vada krāsu tikpat lielā mērā kā tā — viņu. Mušas spārna tīklojums, meitenes lillā mati, jūras lauvas purna izteiksme ir ne tikai gleznotāja ieceres, bet arī krāsu stihijas, paškustīga procesa rezultāts. Brektes versijā autora ziņā ir ierosināt attēla veidošanos, fiksēt to un attīstīt, bet ne pilnībā paredzēt rezultātu un vēl mazāk skatītāja uztveri. Raksturīgi, ka laukumos, kuros Brekte centies panākt konkrētāku objekta modelējumu ar otas štrihojumu, daļa viņa glezniecības burvības zūd.

K.Brektes jaunās gleznas rāda, ka nejaušībai ir nozīme, tā ir pat varenāka par skaidriem nolūkiem un pārdomātu programmu. Brekte fiksē vīzijas, kas uzšķiļas apziņā un šķietami pazūd bez pēdām, sajaucoties iespaidiem, gleznošanas procesam un to sadursmēm. Svarīgas un šķietami otršķirīgas lietas it kā apmainās vietām, kas diez vai būtu akceptējams dzīvē, bet mākslā ir pat noderīgi. Pārpratumi ir neizbēgami, jo bez tiem nav iespējams saglabāt spēju būt izbrīnītam, vienmēr no jauna pārskatīt būtisku un nebūtisku lietu hierarhiju, pretoties garlaicīgai un varbūt pat maldīgai skaidrībai. Skatītājam tas varētu būt ne mazāk noderīgi kā māksliniekam. Īpaši laikā, kad publiskajā telpā arvien vairāk satopami gan spriedumi, ka mākslinieki darot ne gluži to, ko no viņiem gaida, bet arī uzstājīgi mudinājumi, ka vajagot... ko gan?