Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada

Jāatzīst, ka Džada grāmata Past Imperfect (1992) par pēckara franču intelektuāļiem savulaik uz mani atstāja diezgan lielu iespaidu. Padomju laikā eksistenciālisms tika kritizēts kā buržuāziska mācība, pēcpadomju laikā tas, var teikt, nāca modē, un vismaz krieviski tika tulkoti daudzi franču eksistenciālistu darbi, turklāt Latvijas gadījumā papildu auru eksistenciālistiem radīja "franču grupas" interese par Kamī. Džads par pēckara franču intelektuāļiem, tai skaitā eksistenciālistiem, savā grāmatā izteicās ārkārtīgi kritiski (izņēmums bija tas pats Kamī). Viņš ļoti veiksmīgi parādīja aizspriedumus un pašapmānu, kas bija atrodami gan diskusijās par kolaboracionistiem, gan franču intelektuāļu antiamerikānismā, gan nekritiskajā jūsmā par PSRS.Džads turpina rakstīt par Franciju un antiamerikānismu Eiropā, piemēram, laikrakstā The New York Review of Books, bet pēdējā laikā viņa vārds bieži izskan pavisam citā kontekstā. Džads pēc tautības ir ebrejs, kura senči nākuši no Austrumeiropas, viņš 1967.gadā esot pat devies uz Izraēlu (http://en.wikipedia.org), lai saviem tautiešiem palīdzētu laikā, kad notika konflikts ar Ēģipti, kas, kā zināms, beidzās ar Sešu dienu karu un Ēģiptes sakāvi. Toties 2003.gada 23.oktobrī The New York Review of Books publicētajā rakstā Izraēla: alternatīva viņš kritizēja Izraēlas politiku okupētajās teritorijās un Amerikas politiku attiecībās ar Izraēlu. Savukārt 2006.gadā viņš avīzē The New York Times atbalstīja Džonu Miersheimeru un Stīvenu Voltu, kurus Amerikas ebreju pārstāvji apvainoja antisemītismā, jo abi politologi bija uzrakstījuši rakstu par Izraēlas lobija nozīmi ASV ārpolitikā. Sava veida kulmināciju konflikts sasniedza tad, kad pēc pāris Amerikas ebreju organizāciju zvaniem Polijas konsulāts Ņujorkā pēkšņi atteicās izīrēt telpas, kurās bija paredzēta Džada lekcija par Izraēlas lobiju. Tai pašā The New York Review of Books sekoja asa diskusija un apmainīšanās ar atklātajām vēstulēm.Grāmata1995.gadā Džads kļuva par vadītāju Ņujorkas universitātes Eiropas studiju institūtam, kas tika izveidots par Ēriha Remarka atraitnes Poletes Godāras novēlētajiem līdzekļiem. Varbūt šis biogrāfijas fakts ir viens no iemesliem, kāpēc Džads nolēmis uzrakstīt šādu visaptverošu un pamatīgu darbu par Eiropu.Grāmatā aplūkotais samērā ilgais periods, valstu dažādība un plašais problēmu loks neglābjami noved pie tā, ka pie daudzām detaļām kavēties nav iespējams, šī ir pēckara Eiropas panorāma. Šāda žanra grāmatu plašais atvēziens ir viens no iemesliem, kāpēc akadēmiskie vēsturnieki uz tām lūkojas ar zināmu skepsi, un patiešām dažkārt rodas sajūta, ka lasītājam tiek piedāvāts Džada izlasītās literatūras kopsavilkums. Tomēr tas, ko izdarījis Džads, ir patiešām iespaidīgi. Pirmkārt, par spīti vispārīgumam viņš raksta interesanti un cenšas arī piesaukt anekdotiskus gadījumus un vēsturisko procesu dalībnieku spārnotus izteikumus.Pēc kara nav enciklopēdija, bet stāsts. Šeit gribas uzteikt arī tulkojumu, kas noteikti atbilst tam augstajam līmenim, ko vēstures grāmatu tulkošanā uzstādīja Atēna ar Silvijas Brices tulkojumiem un ko Atēna pati ne vienmēr spēj noturēt.Otrkārt, šī nav gluži Eiropas politiskā vēsture. Lai gan par politiskajām tēmām Džads raksta daudz, liela vieta ierādīta arī sociālajai vēsturei (patērētāju sabiedrība, amerikāņu popkultūras ienākšana Eiropā, attieksme pret seksu, baznīca, mediji, hipiji un panki, angļu valodas dominēšana, multikulturālisms, antisemītisms utt.) un ideju vēsturei (Džads veiksmīgi parāda intelektuālo diskusiju un (mazāk) literāro darbu vai kino vēsturisko un politisko kontekstu).Džads grāmatas ievadā apgalvoja, ka ideja par tās rakstīšanu viņiem iešāvusies prātā pēc tam, kad viņš uzzinājis par Berlīnes mūra sagraušanu. Proti, pēc tam, kad bija zināms, ka padomju eksperiments ir izgāzies, mainījās arī perspektīva, caur kuru uzlūkot iepriekšējo četrdesmit gadu vēsturi. Mums varētu būt svarīgi tas, ka Džada skatījumā tas nozīmē integrēt Austrumeiropas vēsturi kopējā Eiropas vēsturē. Katrā ziņā Austrumeiropai grāmatā atvēlēta neparasti liela vieta, turklāt Džads cenšas tās vēsturi nenodalīt no pārējās Eiropas vēstures, cik nu tas ir iespējams. Par jauno skatījumu uz pēckara periodu liecina arī kritiskā attieksme pret Otrā pasaules kara uzvarētājiem, un viņa stāstā par Austrumeiropas likteni parādās daudzi motīvi, ko mēs gribētu, lai rietumnieki sadzirdētu un zinātu.Kas interesantākais?Kad kādā televīzijas intervijā Džadam jautāja, kas bija interesantākais, ko viņš pats priekš sevis atklāja grāmatas rakstīšanas gaitā, Džads nosauca 50.gadu sociālās izmaiņas, kas, viņaprāt, bijušas dramatiskākas, nekā esam pieraduši par tām domāt. Tam droši vien var piekrist, bet viņš nav pirmais autors, kurš uzsver, ka 60.gadu izmaiņu pamats tika ielikts jau piecdesmitajos, lai gan krāšņāki, protams, bija sešdesmitie (skat., piemēram, Halberstram un Sandbrook).Vēl viena pastāvīga tēma, kam vērts pievērst uzmanību, ir Eiropas Savienības veidošanās un Eiropas vienotības/dažādības tēmas. Grāmatas sākumā Džads apsver domu, kāda būtu ES, ja tās veidošanas centrā būtu atradušies angļi, nevis franči. Pret Eiropas Savienības ideju viņš izturas piesardzīgi un būtībā visas grāmatas garumā parāda, ka Eiropa nav kļuvusi par vienotu veselumu, tā bija un vēl joprojām ir veidota no valstīm, kurai katrai ir sava vēsturiskā pieredze, intereses un izpratne par pasaules kārtību.