Sergejs Timofejevs. Mūzikas atspulgs vārdu plūsmā
Dzejnieks un dīdžejs Sergejs Timofejevs ieliek krievu vārdus mutē Busulim un Kauperam, jo pats dziedāt sen kā neriskē
Dziedātāja Intara Busuļa albuma Kino pirmais metiens izpārdots neticami ātri šajā interneta lejuplādes laikmetā, kad izdevniecības vairs nelolo nekādas cerības uz albumu taustāmo formātu noietu. Albuma nosaukuma Kino pirmā zilbe gan pareizi rakstāma krievu burtiem. Kā norāde, ka tas sastāv no divām — krieviskās un latviskās daļas — daudzviet jau pamanīto kļūdu palabo Busuļa un arī Prāta vētras dziesmu krievu tekstu autors Sergejs Timofejevs, kad kādā svētdienas pēcpusdienā esam iebraukuši ar divriteņiem dziļi mežā parunāties, fonā skanot putnu balsīm. Sergejam piemīt krievu inteliģences pārstāvjiem raksturīgā spēja "ievilkt" savā sakāmajā kā dziesmā, ko adekvāti iztulkot latviski, pat zinot šo valodu, nav nemaz tik viegli. Tai pašā laikā, līdzko Sergejs pāriet uz latviešu valodu, cenšos aizvilināt atpakaļ uz krievu, jo tā viņam skan krietni labāk. Un nekādas "es, es, es" veida iedomības — apgalvojumus par lietām un sevi pašu viņš amortizē, bieži iestarpinot "iespējams" vai "kaut kādus".
Līdzīgi kā manā intervijā ar Gustavo nesen citētajam šī raksta varoņa tautietim Vladam no Rostovas hiphopa grupas Kasta, arī Sergejam Latvijā šķiet īpaši labvēlīga vide gan literātiem, gan citiem radošiem cilvēkiem: "Šeit, ja rodas tāda vēlēšanās, ir iespējams no visa — no megapoles un mediju spiediena — aiziet un atpūsties pie dabas. Maskavā, piemēram, tā nevar vairs aiziet — cilvēki tur izsūc cits citu jau trešajā riņķī. Latvijā esam vairāk saistīti ar vidi ārpus pilsētas. Var aizbraukt pie jūras vai uz mežu, palasīt sēnes vai apciemot lauku radus. Kijevā, kas arī milzīga pilsēta, līdzsvaru palīdz saglabāt dienvidu vieglums — pat metro, salīdzinot ar Maskavu, cilvēki jautrāki. Ej pa ielu, un tur veikaliņš, kur teicams sarkanais vīns — izlejamais no mucām. Tāpēc Ukrainā ir radies arī Latvijā ļoti populārās grupas Pjatņica fenomens, arī Vopļi vidopļasova," Sergejs atgādina sava nesenā literārā brauciena iespaidus, kas jau aprakstīti kādā no viņa regulārajām kultūras slejām Dienā.
Atradies Džims Morisons!
Sergejs Timofejevs ir pazīstams kā Latvijas krievu dzejnieks, viens no tekstu grupas Orbīta dibinātājiem un aktīvistiem. Kopš Mārtiņa Ķibera organizētās ballīšu sērijas Casablanca 2000, kas deviņdesmito gadu beigās ienesa Latvijas klubos jaunas muzikālas vēsmas, arī kā dīdžejs ar pseidonīmu Tims. Savus balkānu un franču, indīroka un pat kāda kanādieša izpildītas Visocka dziesmas miksus Sergejs mēdz publicēt, parakstoties kā Tim Jugla — Sergejs ar ģimeni dzīvo Juglas daudzdzīvokļu namā ar skatu uz ezeru, kādu noteikti apskaustu daudzi, tomēr naktīs, kad vīri dodas peldēties un sadzērušies auro, nekāda miera neesot.
Uldis Rudaks. Intara Busuļa albums nav tavs pirmais mēģinājums iesaistīties dziesmu rakstīšanā.
Sergejs Timofejevs. Nu jā. Ļoti sen — 1990. vai 1991.gadā — pats mēģināju dziedāt rokgrupā Dakota. Tagad ir pavisam cita grupa ar tādu pašu nosaukumu, kas spēlē kantri. Mums ar kantri nebija nekā kopīga, bet likās, ka vārds Dakota norāda uz tādu kā brīvas izpausmes teritoriju. Dziesmu nebija daudz, bet reiz kādā koncertā publika mūs piespieda nospēlēt programmu divas reizes. Vēlāk centos vēl vienu grupu uztaisīt, bet drīz sapratu, ka to darīt nevajag. Atceros, ka pēc pirmā koncerta stāvēju uz ielas, smēķēju — un tad garām gāja puisis ar meiteni. Meitene uz mani tā nicīgi paskatījās un teica: "Phhh! Tad nu gan — atradies baigais Džims Morisons!" Sapratu, ka viss — nevajag vairs dziedāt!
U.R. Tomēr uzstāšanās ar mūziķiem, lasot savu dzeju, arī ir muzikāls priekšnesums.
S.T. Tagad mums pat ir koncerta variants — pieci Orbītas dzejnieki plus Kārlis Vērdiņš un mūziķi — Žeņa Čups, kurš kādreiz bija Yaputhma Sound System, spēlē taustiņus, Saša no JazznTank – saksofonu un mana sieva Vika — perkusijas. Augustā uzstāsimies festivālā Ūdensgabali. Oktobrī varbūt brauksim uz Berlīni. Tagad mūzika man ir ļoti tuvs medijs, bet līdz gadiem 12—13 es vispār neko neklausījos. Nodarbojos ar sportu, bērnībā lasīju daudz grāmatu par vēsturi, bet mūzika mani neinteresēja. Turklāt man uzreiz pateica, ka dzirde nav nekāda izcilā. Astotajā klasē braucienā uz Sevastopoli iepazinu agrīno Grebenščikovu — Eļektričeskij pjos. Un es sapratu, ka tas taču ir kruta! Reizē ar to brīvības sajūtu, ka visi tikuši vaļā no vecākiem un skolas, brauc ceļojumā un atklājas kaut kas jauns. Man tas bija liels impulss. Pēc tam meklēju Akvarium tekstus — tos studēju, lasīju.
U.R. Man līdzīgi devītās klases ekskursijā bija ar Dzeltenajiem pastniekiem…
S.T. …Nākamais lūzuma moments bija 9. vai 10.klasē — jau perestroikas laiks, sākušies kontakti ar rietumiem, un atbrauca franču skolnieku grupa uz pāris nedēļām. Protams, arī skolnieces — francūzietes… no Parīzes (sapņaini — aut.). Viss tik emocionāli sakāpināti… Un starp viņiem bija kāds puisis Alekss, kurš uzskatīja sevi par anarhistu. Skolā pie ieejas aktu zālē karājās politbiroja locekļi, kurus viņš sasmērēja ar zobu pastu. Un no viņa es pārrakstīju savas pirmās Pink Floyd kasetes — tas jau bija lodziņš uz citu pasauli. Pēc tam sāku klausīties The Cure, Bauhaus — bija tāds kā postpanka vilnis. Kad sāku rakstīt kaut kādus, iespējams, nopietnākus, dzejoļus, bieži to darīju mūzikas pavadījumā. Klausījos, iegāju tajā atmosfērā un kaut ko rakstīju. Pie The Cure tiešām kādus divus dzejoļus uzrakstīju. Daudz lasīju recenzijas angļu valodā par mūzikas albumiem, kā nu tolaik spēju, tās tulkoju — tā bija īpaša valoda. Tādi dīvaini teksti, it kā skopas rindiņas, aiz kurām slēpjas lielo muzikālo pasauļu atspulgs. Es pat uztaisīju vienu dzejoli, vienkārši sastādot to no Joy Division un U2 albumu aprakstiem, tos pārfrāzējot. Kad uztaisījām poētisko projektu Orbīta un apsvērām, kā uzstāties, ātri nonācām pie tā, ka vislabāk to darīt ar mūziku, jo tā cilvēkus atslābina un ļauj vieglāk un patiesāk iedziļināties tekstos, no otras puses, mūzika tekstiem dod ritmu, uz kura balstīties un atsperties. Sākumā ņēmām gatavus ierakstus, pēc tam sākām sadarboties ar Latvijas un Krievijas mūziķiem, kuri radīja un ierakstīja speciālu mūziku, un jau nākamais posms bija uzstāšanās ar dzīviem muzikantiem, kas ir sarežģītāk. Ir daudz emocionālu faktoru — katrs dzejnieks ir atsevišķs Visums un lasījumā atspoguļojas viss — kā viņš jūtas un kas ar viņu notiek.
U.R. Zinu, ka esi vienīgais no Latvijas, kurš uzstājies lielajā Roskildes rokfestivālā.
S.T. Tā bija džeza skatuve. Dāņu dīdžeji, kuri bija atbraukuši arī Rīgā uzstāties, uzaicināja mūs ar Mārtiņu Ķiberu uz Roskildi. Kad atbraucām, radās tāda spontāna ideja, jo tā ir populāra lieta Roskildē, ka uz džeza skatuves tiek laisti arī dzejnieki. Diezgan dīvaina pieredze — lasīju krieviski, un nebija nekāda tulkojuma, bet cilvēki tik un tā klausījās un bija tāds draivs — man patika.
U.R. Dziesmā jau arī var klausīties, nezinot valodu.
S.T. Kaut kas tur ir, ko jūti. Principā man taču ir bijusi arī liela dīdžeja prakse. Jau pirms Kasablankas Radio Bizness & Baltija taisīju raidījumu par mūsdienīgu mūziku Hlopok i sintetika (Kokvilna un sintētika — kr.val.). Tad uzradās Mārtiņš un piedāvāja dīdžejot. Nodomāju: wow — es spēlēšu ballītē un cilvēki klausīsies!? Bet toreiz viss labi aizgāja. Kā dīdžejs tīri profesionāli, man liekas, joprojām esmu vājš, vienīgi, iespējams, ar nesliktu muzikālo gaumi. Casablanca nāca laikā, kad šeit bija gigantisks muzikālais vakuums — cilvēki gribēja jaunu mūziku. Elektronikas bija jau daudz, un vajadzēja kaut ko starp elektroniku un dzīvo skanējumu. Casablanca tieši tādu sāka spēlēt — Ķibers trāpīja tieši desmitniekā un viņam bija gigantiska pārliecība par savu darāmo — grafiks bija smags. Visi strādāja, man bija kaut kādas
literatūras lietas plus vēl gadu vai pusotra naktīs vadījām ambient, acid jazz, triphopa programmas Radio Rīgai, tad vismaz reizi nedēļā bija spēlēšana ballītēs — tāds blīvs grafiks, ka pat noguru, bet Mārtiņš spēja pārliecināt, ka ideja ir svarīgākais.
U.R. Vai tekstus, kurus raksti dziesmām, norobežo no savas dzejas?
S.T. Man tas ir kaut kas cits nekā teksti, ko vienkārši rakstu un publicēju grāmatā vai pasniedzu Orbītā kopā ar muzikantiem. Tās ir divas dažādas lietas, bet man ir interesanta gan viena, gan otra. Brainstorm dziesmai, kas latviešu versijā bija Rudens, sarakstīju tekstu, vēl pirms strādāju ar Busuli. Dziesma krievu valodā ir par to, kāpēc divi viens otram ļoti piemēroti cilvēki kaut kādu iemeslu dēļ nepaliek kopā. Man bija kaut kāda personiskā pieredze, ko tajā tekstā ieliku. Es neņemtu to tekstu un neliktu savā dzejoļu krājumā — tur tas izskatītos svešs, no otras puses, esmu redzējis, ka šo tekstu daudzi pārrakstījuši savās interneta dienasgrāmatās. Droši vien tāpēc, ka šo situāciju zina gandrīz katrs, bet kā un kāpēc tas tā, vienmēr paliek mīkla. Tas principā arī ir par brīvības sajūtu, no kuras reizēm nevaram atteikties, lai būtu ar kādu kopā.
Pirmais dziesmu tekstu projekts man bija kopā ar Karlu Hlamkinu (bijušais rīdzinieks, tagad pazīstams Krievijā ar savu grupu OgņeOpasnoOrkestr — aut.), kurš bija bundzinieks dažādās grupās, līdz viņam radās ideja uztaisīt ko savu. Karls bija tāds interesants varonis — nedaudz līdzīgs Tomam Veitsam. Ne gluži pēc mūzikas, bet ar savu tēlu — tāds klaidonis, kurš ar pudeli vīna sagaida saullēktu un šajā sakarā kaut ko filozofē. Es arī tolaik daudz klausījos Tomu Veitsu un The Pogues — man bija aptuveni saprotams, kas tā par pasauli. Busulis ir cita emocija un aura, cits stāsts… Kaut kas tāds ar Džeimsa Brauna enerģētiku ar Stinga lirisko raksturu reizē. Spēcīgs un profesionāls izpildītājs, ļoti daudzšķautņains, kurš var gandrīz jebko, tāpēc atrast, par ko tas viss, bija sarežģīti. Trijatā ar mūzikas autoru Kārli Lāci un Intaru, kuri pēc Kabarē producenta Viktora Runtuļa ierosinājuma mani pieaicināja, par visu ilgi spriedām.
U.R. Vai Eirovīzijas dziesma Gonki tika rakstīta speciāli konkursam, kā to dara vairākums?
S.T. Dziesma jau bija gatava. Godīgi sakot, kad Kārlis un Intars man pateica, ka grib piedāvāt to Eirovīzijai, biju skeptiski noskaņots. Jo domāju — dziesma tomēr ir krievu valodā un Eirovīziju te skatās pārsvarā latviešu auditorija. Rezultāts — otrā vieta — parādīja, ka laikam ejam pareizā virzienā. Interesanti, ka šo dziesmu visvairāk spēlēja Dušanbes radio Tadžikistānā. Pilsētā, kur ne es, ne Intars, ne Kārlis neesam bijuši.
U.R. Vai latviešu mūziķiem Krievija būtu tas īstais darbības lauks?
S.T. Ir dzirdēts, ka Prāta vētra un Busulis it kā pārdevušies krieviem. Bet neviens taču nenosoda to, kurš nodarbojas ar kokapstrādi un pārdod Krievijā bērnu krēsliņus. Man liekas, tas ir tāds pats eksports, un, ja Latvija ir pietiekami muzikāla
valsts, tad kāpēc nemēģināt arī šo tirgu? Kaupers patiešām ir nopelnījis to Triju Zvaigžņu ordeni, ko jau saņēmis. Esmu sekojis līdzi, ko raksta par Prāta vētru… Daudzi attālās Krievijas pilsētās cenšas saprast latviešu tekstus, tulko ar vārdnīcu. Tas ir tas, ko sauc par Latvijas tēla nešanu pasaulē, ieinteresējot par mūsu kultūru. Nezinu, kā Busulim ies — viņš uzvarēja Jaunā viļņa konkursā, bet pāris gadu jau pagājuši, un šai tirgū viss jāsāk no jauna. Ir krievu albums, bet nekāda pasūtījuma no Krievijas puses nav. Būs daudz jāstrādā, lai Krievijā tas aizietu. Runājot par Prāta vētru, viņi ir devuši kaut ko, kā tur agrāk nebija. Ne gluži mūzikas, bet harismas ziņā. Kaut kad pirms pieciem gadiem braucām uz Kemerovu, un tur vietējā meitene — žurnāliste — kaut ko ierunājās par Brainstorm, traļi vaļi… Es teicu, ka esmu ar šiem pazīstams, un viņa bija — wooow! Nākamreiz kad aizbraucām, aizvedu viņai autogrāfu…
…Vai… piedod, dārgais rāpulīt! — Sergejs atvainojas kukainītim, kuru nejauši nositis uz savas rokas, un mēs dodamies peldēties ezerā pie viņa mājas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.