Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē. 2006–2007.

Tomēr, kas no svara — tie ir jauni stāsti.Kopš 2006.gada procesu uzrādošas stāstu izlases atkal sākušas tapt. Ilgus gadus pārrautā tradīcija ir atjaunota. Kā jebkurai izlasei, arī šai ir vairāki vienojoši ārējie faktori. Pirmkārt, publicēti to autoru darbi, kuri piedalījušies Prozas lasījumos vai tādi, kurus par rakstniekiem varētu dēvēt. Tomēr šis faktors ir visai nosacīts: vismaz pagaidām Līgu K. (viņas stāstā Pazemīgā tiesa izcils temporitms, aktuāla tēma, bet plakana valoda) un Daci Šteinbergu (viņa darinājusi noveli Ragana no mediju palaistās informācijas par dīvainu, mežā dzīvojošo sievieti, taču risinājusi to līdzīgi 2005.gadā izdotā Jura Šķudīša īsprozas krājuma Pēc ūdens paraugiem) neņemos godāt par rakstniecēm. Balsis un rokas viņām vēl vājas. Otrkārt, jāņem vērā tas, kas mums piedāvā iepazīt šo mantību. Pilnīgas muļķības ir iedoma, ka mēs brīvi varam izvēlēties to, ko gribam. Nekā. Mums iebaro to, ko vēlas ieēdinātāji. To, ko vēlas pāris cilvēku no Latvijas literatūras centra, laikraksta Diena pielikuma Kultūras Diena un literatūras mēnešraksta Karogs. Ideoloģija/gaume ir otrs šos stāstus vienojošais faktors. Te es nemanu nekā peļama. Trešais — šos tekstus vieno žanrs — tas variējas no stāsta un noveles līdz pat nenosakāmas formas muļķībām (draņķīgākais krājuma teksts pieder Aivaram Eipuram).Valoda un mūsdienīgumsJa latviešu romānam nav paveicies ar mūsdienīgumu, tad stāsts kā viens no sarežģītākajiem prozas žanriem tomēr ir pateicīgs, lai tajā savu uzvaru svinētu nosacīts tagadnīgums laikā. Zīmīgi, ka stāstu izlases Stāsti: Prozas lasījumi klātienē un neklātienē lielākajā daļā tekstu darbība risināta mūsdienās. Piedevām bez liekas sūrmes, gaudām, arī pacēluma. Tomēr veidi, kā autori nonāk līdz mūsdienām un mūsdienīgumam valodā, ir gana atšķirīgi. Pretmeti ir Gundara Ignata reālistiskais stāsts Par puiku un Jāņa Einfelda teksts Uguns un nakts. Ignats piedāvā stāstu, kurā viss izlasāms tieši tā, kā rakstīts. Nekā pārprotama, tieši, detaļās un izjūtās konkrēti. Komunikācijas zinātnē to mēdz dēvēt par saziņas procesa modeli: ziņas saņēmējs dabū tieši to informāciju, ko sūtītājam bija labpaticies noraidīt. Savuties Einfelds ar perfektu fotogrāfiskumu depoetizē un valodā nonivelē (līdzīgi rīkojas Margarita Perveņecka) Rīgas autoostas apkārtni un tirgus sievas (absolūts pretmets tam, ko un kā dokumentālajās miniatūrās raksta Ēriks Hānbergs 2005.gadā izdotajā grāmatā Leģendārais Rīgas Centrāltirgus). Einfelds, izmantojot negantas sarunvalodas un literārās valodas kolapsu, salīmē divas dažādas uztveres. Stāsta pirmajā daļā Uguns, liekot lietā drastisku sarunvalodu, viņš apčubina autoostas kanālmalas, bet otrajā daļā vidienes vietu ierāda tirgustantei, kura noskatījusies Raiņa Uguns un nakts iestudējumu un ņemas redzēto atstāstīt savām kolēģēm viņām saprotamā valodā. "Spīdola saka, ka viņa esot brīvā Latvija. Stulbene. Kā sieviete, pie tam vēl aktrise, var būt Latvija? Latvija ir valsts. Nē, tas Rainis nav nekāds rakstnieks, ja šitādas lietas. Tad es varbūt esmu Ziļonkaulkrasta republika un man vīrs — Polārais Loks. Vēl Spīdola saka, ka ir mūžīga. Kas tās par blēņām! Nepaies ne desmit gadu, kad uz skatuves spēlēs vecas māmuļas. Tas ir dabas likums. Mūžīgs var būt tikai tas, kam dvēsele nav iekšā, piemēram, sadangātā ietve uz krāmu tirgu, cik tur neesmu gājusi, vienmēr izmežģījusi kājas. To neviens nesalabos un negribēs salabot. Tāpēc tā ietve ir mūžīga. Jo mūžīgs ir tikai nenozīmīgais, viss pārējais — drupas" (50.lpp). Šo atstāstu var uztvert un analizēt kā semiotiskā komunikācijas modeļa paraugu, kur ziņas sniedzēja un saņēmēja saprašanos bremzē pušu semiotiskie kodi (zināšanas, klišejas, arhetipi utt., to nesavienojamība un savstarpēja neatbilstība). Nedz viens (Ignata), nedz otrs (Einfelda) no šiem variantiem nav peļams, jo, talantīgi risināti, tie noveduši pie mūsdienīguma.Pēc valodas izmatojuma varētu mēģināt sasugot teju visus krājumā lasāmo autoru tekstus. Līdzīgi var salikt pa labi un kreisi tekstus, kur vienā galā būtu ikdienu, vidū fantasmagoriju, bet otrā — metafiziku raugošie lasāmgabali.Tiesa nākPārsteidzošs ir neraksturīgais mīļums vai neitralitāte, ar kādu īsprozas tēli raugās uz apkārtni un sevi. Viņi atrodas tiesas priekšā un gaida savu stundu. Ne jau par to, ko darījuši iepriekšējās stāstu izlasēs (var piesaukt kaut vai Alvja Hermaņa rakstnieku stāstu kritiku pēc grāmatas Hermanis. Naumanis prezentācijas 2006.gadā), bet par to, ka vispār atļāvušies eksistēt. Vairums tēlu piekopj grēksūdzi vai arī fiziski saskaras ar likuma spēku un cenšas skaidroties. Gundegas Repšes stāstā Cik svarīgi būt Ernestam ir nenozīmīgas darbības, viss notiek dialoga un atstāstījuma formā — metafiziskā grēksūdzē; Daces Rukšānes sieviete atstāsta; Paula Bankovska stāsta tēls atskaitās ministram un deputātiem par mākslinieka nodarījumiem apkārtējiem; Līgas K. stāstā Valters nonāk saskarē ar likuma burtu; Pētera Pūrīša tēls tiesas priekšā atstāsta dīvainus notikumus, kā viņš ar zaru nogalējis cilvēku; Zvirgzdiņa tēls atrodas izmeklētāja priekša un īsumā iezīmē vairākos gados piedzīvoto. Atstāstījuma formas īpatsvars tekstos vedina domāt par stāstu kā mutvārdu daiļrades nepārvaramību latviešu mūsdienu literatūrā.Stāsti atlasīti varen atšķirīgi: no sāpēm (Repše) līdz ironijai (Pūrītis), no vienmuļības kritikas (Rukšāne) līdz intrigai (Inga Žolude), no humpalu drēbēm (Einfelds, Ikstena) līdz "mauku kurpēm" (Rukšāne) utt. Krājums iezīmē fantasmagorijas, baudāmas ironijas, humora un atstāstījuma formas īpatsvaru kvalitatīvā stāstā. Teksti ne visiem — dažādām gaumēm. Katram/ai pa devai tiks!