Tad es biju mellužnieks. Atmiņu stāsti.

Tas ir brīdis, kad aktuāls kļūst patiesības nojēgums. Nav jau tā, ka lasītājam ikviena atmiņu grāmata būtu piesardzīgi jāvērtē un jārauga, vai tik tās autors/autore klaji nemelo, tomēr šo tekstu dīvainība un pievilcība ir ieslēpta attiecībās, kādas izveidojas starp tās autoru/autori un viņa radīto lasāmgabalu.Nepieciešamība izteikt valodā notikumus ir cilvēkam raksturīga un vienmēr personiska. Var jau cēli aizbildināties ar atmiņas nezūdamības jēgu, taču pāri visiem vadmotīviem stāv Ulmanes rakstītais par izskaistināšanu un izklaidēšanu, protams, ja lasām tekstu, kuru būtu vērts uzskatīt par mākslas darbu. Bet kā mēs zinām, atmiņas teju vienmēr bijušas mākslai perifēra parādība. Izņēmumi ir vien gadījumi, kad tādas mums klāsta izcilas personības, kuras sadzīvojušas aizraujošu un skandāliem pilnu dzīvi. Uzreiz gan jāsaka, ka latviešu vitalitāte atmiņu žanrā nekad nav izpaudusies. Mēs esam iecienījuši gaudu pastāstus par sūrmi un sagandētām dzīvēm, protams, ar pāris veselīgiem izņēmumiem, bet arī tikai tad, kad atmiņas par citiem jāvēstī.Ulda Zemzara atmiņu grāmata Tad es biju mellužnieks lieliski iederas latviskajā tradīcijā, kur būtiski aprakstīt bērnības draugus, vidi, ģimeni, skolu utt. Tāpēc šāda veida lasāmviela interesanta vien kā vides un laikmeta detaļu atklājēja. Pārsvarā uzrunājoša tiem, kuri pazīst tās autoru. Latvijas vēsture lasošam latvietim kopumā zināma, tāpēc memuāri spējīgi vien paspilgtināt kādu no detaļām. U.Zemzaris nav centies sevi nedz izskaistināt, nedz stāstījumu aizraujošu padarīt. Astoņi grāmatā ieliktie stāsti puslīdz hronoloģiskā secībā variē viņa dzīvi, izceļot tajā aizraušanos ar fotografēšana, stāsta par pirmo auto, pirmo ģimeni, māju utt. Labi vien ir, ka nevar nedz atstāstīt, nedz atcerēties visu.Atmiņām raksturīgs, ka tās parasti vēsta cilvēks gados, kurš vēlas izvērtēt, atskatīties uz nodzīvoto. U.Zemzarim izdevies parādīt, kā mazā zēna pasaule ar katru nodzīvoto gadu veras plašumā. Dullā Daukas zinātkāre veda viņu pretim jaunai informācijai, atklāsmei un, iespējams, arī pelnītam sodam, bet Uldis ir daudz ikdienišķāks, videi un sociālajai lomai pakļauts. Viņa attieksme pret sevi un tuviniekiem ir simpātijas un labticīga mīļuma pilna. Gan bērnības notikumos, gan padomju gados, rādot mākslinieka sociālo lomu, redzams, ka Uldis nav dulls. Nevar sūdzēties par notikumu skopumu, to ir daudz, tomēr manāms, ka autors savus tekstus pakļāvis iekšējai cenzūrai, proti, vēsta ne tik daudz par sevi, cik citiem cilvēkiem - saviem vēcākiem, draugiem un paziņām. Līdz ar to grāmata kopumā rādās kā vēstījums par cilvēkiem, kuriem bijusi nozīme autora dzīvē. Jautājums, vai šīs atmiņas ir vērts lasīt, paliek atklāts. Arī autora tēvs ir rakstījis atmiņas, bet viņa sieva tās iznīcinājusi, apzinoties, ka viņu dzīve nav bijusi parauga vērta. U.Zemzara dzīve tomēr ir būtiskāka viņam un viņa tuviniekiem, nevis man, bet grāmatā ir vismaz viens teksts, kas spēj aizkustināt arī mani. Tomēr kopumā jāsecina, ka U.Zemzara atmiņas labi lasās kā nekaitīgi pastāsti par cilvēku dzīvi.Nesenāk tapušajos tekstos autors ar milzu skubu cenšas izraut no pagātnes pēc iespējas vairāk, tāpēc bieži paliek virspusēju sentenču līmenī. Katrs teksts ir veidots kā atsevišķs kopums ar sākumu un nelielu vispārinājumu noslēgumā (garlaicīgākie brīži ir tie, kuros autors mēģina pārstāstīt viņam piederošajās bildēs redzamo - rodas sajūta par dižāšanās māniju). Tas ir tipiski gadījumos, kad atmiņas tiek stāstītas, lai pateiktu citiem to, ko citur viņi neuzzinās. Citādi ir ar 70.gados rakstītajām U.Zemzara atmiņām. Tās ir daudz emocionālākas - veidotas ar pretenziju uz mākslas tekstu. Pārsteidzošākais no visiem ir atmiņu stāsts Mīlestības zīmējumi - pārsteidzošs tāpēc, ka autors raksta par attiecībām ar tēvu: "Piedod man, tēvs! Būtībā nekad neesmu gribējis tevi apvainot. Manu nesavtību izraisīja vilšanās, neizpratne un žēluma sāpe, kad uzskatu nesaderība sāka mūs šķirt. Es domās tagad tik labprāt glāstu tavu sirmo galvu, pieglaužos taviem salīkušajiem pleciem, saņemu tavu raupjo, sastrādāto plaukstu. Jā, tieši tavu darbu es cienīju un apbrīnoju visaugstāk un visilgāk (152.lpp.)." Latviešu rakstnieki piesardzīgi runā par attiecībām vīriešu starpā.Zemzara atmiņu grāmata ir nepretencioza lasāmviela ar pāris negaidītiem pārsteigumiem, kas vairāk vajadzīga viņam pašam, mazāk literatūrai.