Prokrastinētāji svarīgu darbu veikšanu atliek krietni viltīgāk nekā parastie sliņķi. Viņi nevis vienkārši skatās griestos un sapņo par labi padarīta darba sajūtu, bet izliekas par aizņemtiem ļaudīm, sevi nodarbinot ar tobrīd nesvarīgam lietām. Lai gan šis smalkais pašapmāns pastāvējis vienmēr, interneta laikmetā cilvēkam uzglūn krietni vairāk māņu, kas zog uzmanību no svarīgajiem darbiem.
Smalkais pašapmāns ir saistījis tik lielu psihologu interesi, ka visu prokrastināciju skaidrojošo modeļu uzskaitīšanai būtu nepieciešamas vairākas grāmatas, norāda psihoterapeits Ansis Stabingis. Nereti prokrastināciju saista ar cilvēku tieksmi gūt ātru labsajūtu, svarīgo darbu aizvietojot ar kādu patīkamāku nodarbi. Tāpat to bieži mēdz skaidrot ar neapzinātu izvairīšanos no stresa, ko var sagādāt pienākuma veikšana, kā arī bailēm, ka cilvēks šo uzdevumu nespēs gana labi paveikt.
Viens no viltīgākajiem un reizē bezjēdzīgākajiem prokrastinēšanas veidiem, ko pēta psihologi, ir gulētiešanas atlikšana ― lai gan nogurums cilvēku jau sen gāž no kājām, viņš pēdējiem spēkiem vēl knosās nomodā, skatoties muļķīgu seriālu, pētot jaunumus sociālajos tīklos vai spēlējot datorspēles. Utrehtas universitātes psihologi nesenā pētījumā secināja, ka šis fenomens lielākoties piemīt cilvēkiem ar paškontroles problēmām, kuri ir tendēti uz prokrastinēšanu arī citās dzīves situācijas. Tādēļ izbēgt no šī zombijiskā pirmsmiega stāvokļa vislabāk palīdz "ārēji spēki", piemēram, automātisks televizora izslēgšanas taimeris vai atgādinājuma signāls telefonā, kas cilvēku izrauj no virtuālās realitātes.
Prokrastinētāju vidū ir sastopami gan lielveikalu kasieri, kuri apskauž savu apņēmīgo klasesbiedru panākumus dzīvē, gan topošie zinātnes doktori, kuri tā arī nespēj pabeigt savu disertāciju. Starp citu, akadēmiskajā vidē svarīgo darbu atlikšana notiek salīdzinoši biežāk. "Akadēmiskā prokrastinācija ir vērojama ap 90% studentu," secina Stabingis. Tomēr laika stiepšanu nevar uzskatīt par galvenokārt intelektuāļiem raksturīgu "kaiti", jo šāda tieksme piemīt lielai daļai cilvēku.
Grāmatvede Sigita ir īsta prokrastinācijas meistare ar gadiem ilgi krātu pieredzi. Tie, kuriem dzīvē ir bijusi darīšana ar grāmatvedību, noteikti zina, ko nozīmē ikgadējo bilanču nodošana aprīļa beigās, kad aiz loga plaukstošais pavasaris tā vien aicina uz laiskošanos. Taču grāmatvežiem pret šo kārdinājumu ir jābūt īpaši cietiem un pavasarīgās dienas jāpavada, veroties tabulās un kalkulatorā, jo Valsts ieņēmumu dienests ir nepielūdzams. Bilancēm jābūt nodotām tieši tai dienā un stundā, kad VID to prasa. Ja visu gadu ir cītīgi strādāts, tad aprīļa beigas var arī nebūt tik saspringtas, bet Sigitas gadījumā tāds brīnums nav noticis.
Viņa bilanču rakstīšanu vienmēr atstāj uz pēdējo brīdi, turklāt arī tad grāmatvede atrod laiku krietni patīkamākām lietām. Sigitas iemīļotākais prokrastinēšanas veids joprojām ir kāršu spēle Solitaire ― 90.gadu biroja darbinieku klasiskā sērga, kas Latvijā ienāca līdz ar datora ēras sākumu. Solitaire spēlēšanu bilanču nodošanas laikā Sigita mēģina padarīt arī jēgpilnu ― katru partiju viņa uzskata par zīlēšanas seansu, kas pareģo, vai atskaites izdosies nodot laikā. "Ja izdodas vinnēt, tas nozīmē, ka viss piepildīsies. Bet tad ir jāuzspēlē vēlreiz, lai tiešām apstiprinās. Nu, ja arī trešo reizi vinnēšu, tad tiešām nodošu laikā. Bet, ja trešajā reizē tomēr zaudēju, tad viss atkal jāsāk no sākuma."
Pirms datoru ēras Sigita mēdza prokrastinēt, spodrinot katlus virtuvē. "Atceros vienu reizi, kad berzu katlu un pie sevis domāju: kāpēc es tagad to daru? Man taču būtu jātaisa bilance. Bet tad nodomāju, ka laikam es to daru, jo zinu, ka tāpat visu paspēšu laikā," par sevi smaida Sigita. Pašlaik, kad nākamā gada bilanču nodošana vēl ir tālu aiz kalniem, grāmatvede uz savu prokrastinēšanu var paskatīties ar vieglu ironiju. Vienlaikus sieviete nedaudz skumji atzīst, ka mūžīgā darbu atlikšana uz pēdējo brīdi ir ļoti mokoša: "Visu laiku ir nepadarīta darba sajūta, nav prieka dzīvot."
Visu rakstu par moderno "slinkuma slimību" lasiet žurnāla Sestdiena 22.augusta numurā!