Pandēmijas laika piezīmes: Par dzīviem vilkiem un paēdušām kazām

Ierastā ikdienā ir pierasts patērēt ierastus produktus. Es pērku savu parasto veļas pulveri, parastos kartupeļus un vienlīdz parasti apmeklēju savus ierastos kaktus. Populāri ir runāt par to, ka viss ir apstājies, bet tā nebūt nav. Enerģijas nezūdamības likums paģēr, ka Visumā nekas nevar tā vienkārši pazust un pieklust (kaut es bērnībā būtu mācējusi to paskaidrot saviem vecākiem, kas man pārmeta pārlieku dīdīšanos).

Visa neizlietotā enerģija un laiks kaut kur ir jāliek. Vairāk nekā mēnesi esot zem vīrusa tupeles, ir atjaunojusies kaut cik stabila ikdiena. Cilvēkam vajag paredzamību. Mazuļu attīstības izpēte apstiprina, ka paredzams dienas ritms, kas atkārtojas, uzlabo drošības sajūtu, sociālās prasmes un spēju apgūt. Un vai nu mazuļiem vien. 

Baiļu skalā bailes no nesaprotamā ir tikpat spēcīgas kā bailes mirt vai šobrīd publiski ieklepoties, tāpēc arī krīzes situācijā svarīgi ir ikdienas mazie rituāli, rosība un saklātas gultas (lielākoties).

Ir tikai daži cilvēki, kas, krīzei vēl knapi plaukstot, bija momentāni spējuši pārslēgties paši un pārvirzīt visus savus darbus jaunā – "no mājām" – variantā. Nedoddies, uzzināt visus brīnišķīgi radošos ieradumus, ko daudznedēļu karantīnai ieplānoja un veiksmīgi pēc plāna izpilda kāda cita būtne. Vairākumam no mums jaunais dienas ritms ir tāda aizvakardienas pasildītā zupa. Skaistināšanas nolūkos piesviests viss pieliekamajā kaut cik atbilstošais: šādi tādi atpazīstami darbadienu elementi, plauktā aizķērušās iespējas un iepriekšējās "normālās" dzīves drupačas. Nav teikts, ka tas viss būs garšīgi vai emocionāli vienkārši, bet šoreiz ne par to. Ar tādiem resursiem, kādi nu katram bijuši pieejami, jaunā dienas kārtība ir tapusi, un ir skaidrs, ka, lai arī citādi, bet Zeme turpina griezties un arī jaunizveidotie ieradumi turpina ar to mijiedarboties.

Vieni un nulles ikdienā

Liela daļa ikdienas tagad paiet WhatsApp čatos. Nemitīgā paziņojumu strūklaka liek sapņot par funkciju no šīm sarunām izlavīties ārā klusiņām, nevis ar skaļu "REDZ, KĀ! PAMETA GRUPU" blīkšķi, un pavisam noteikti ienesīga būtu lietotne, kas visas šīs grupveida sarunas izfiltrē un lietotājam pārstāsta tikai konspektu par svarīgāko. Grūti ir nepamanīt, cik ļoti digitālāka ir šī brīža ikdiena. Kāda paziņa izteicās, ka no vārda "virtuāls" vien jau metoties nelabi. Pat tiem pēdējiem mohikāņiem, kuri pareizi domā, ka neko daudz ekrānā nav pazaudējuši, un kurus tāpēc nav skārusi masveida ikdienas digitalizācija, patlaban droši vien ir pieaudzis kaut vai pie telefona aizvadīto minūšu skaits sarunās ar ģimeni un paziņām. Katrs mazais dienas solis nemanāmi pārvēršas nullītēs un vieniniekos, jo pastāvēs tas, kas varēs pielāgoties: pārtikas pasūtījumi, vīna vakari, kopsapulces un dzimšanas dienas, un pat mūžam analogie procesi – teātris, sporta nodarbības un kūku gatavošanas meistarklases. Pieejamās informācijas un rīku kvantums interneta dzīlēs varbūt arī krietni pārsniedz vairāku mūžu kapacitāti to visu patērēt, bet tas taču nebūs šķērslis vismaz uz pusi palielināt zilganajā gaismā pavadītos brīžus.

Savā lielajā vēlmē nevis sociāli distancēties, bet gan distancēti socializēties es esmu ārkārtīgi atkarīga no interneta. Jau iepriekš ekrāns mani nodrošināja ar nesasniedzamo draugu balsīm un jaunākajām uzziņām, bet tagad no laba pieslēguma ir atkarīga arī mana iegūstamā izglītība, kuru pārvācos studēt – cik ironiski! – klātienē. Mana trīsgadnieka paslēpju tehnika ir nolīst zem segas, skaļi ķiķinot un vārdiski apstiprinot savu atrašanās vietu. Aptuveni tikpat veiksmīgi man sanāk, sevišķi tagad, slāpēt un ignorēt visa digitālā lielo ietekmi savā ikdienā.