Tumšie vīrusa mākoņi pār jauno biznesu

Mans bērna kopšanas atvaļinājums negaidīti ir beidzies. Negaidīti, jo nepareizi biju aprēķinājusi, cik ilgs tas būs, – izrādās, tas neilgst pusotru gadu no pirmā pabalsta saņemšanas. Tas zināmā mērā ir atvieglo - jums, jo tagad drīkstu pelnīt, cik gribas. Nu vienīgi atliek arī varēt nopelnīt, cik gribas. 

Februāris arī bija tāds skaists mēnesis, kurā dēlēns sāka uz pilnu slodzi apmeklēt bērnudārzu, kas ļāva man strādāt, tikties ar cilvēkiem un vienkārši pašai organizēt savu laiku. Atceros kādu saulainu dienu, kad ar vilcienu traucu uz tikšanos Jūrmalā, atvēru klēpī datoru, lai braucot izdarītu vēl pāris darbu, kas bija uzkrājušies. Un domāju: "Ak, šis ir lieliski!" To es saucu par darba eiforiju.

Februāra beigās koronamākoņi jau bija atvilkušies līdz Eiropai, bet tie vēl nebija ne tuvu tik tumši kā tagad. Tad mans vīrs rīkoja šaha turnīru. Uzņēmumam tas bija liels notikums, jo tā bija mana pirmā sponsorēšanas pieredze. Kā var nesponsorēt? Tā ir iespēja nonākt situācijā, kad bez melošanas varu sacīt, ka ar savu biznesu atbalstu vīra hobiju (tas nekas, ka mana uzņēmuma artava bija tieši 30 eiro). Kas nākamais – iedošu viņam naudu skaistumkopšanas salona atvēršanai? 

Plāni satumst 

Līdz vīra manikīra salonam tomēr netiku, jo vīrusa mākoņi bija kļuvuši pavisam tumsnēji un bija jānorauj mazais darba stopkrāniņš. Klienti kļuva mazāk aizrautīgi, un viņu vēlmes noplaka, bet tie, kas bija lielījušies, ka tūliņ viņiem kaut ko vajadzēs, nozuda. Tomēr biju paspējusi tikt pie klienta, ar kuru būs iespēja darīt to, ko es tiešām gribu darīt, – domāt un palīdzēt ar ilgtspējas jautājumiem. Tad jau manīs, cik ļoti viņa vēlmi mainīs ārkārtas stāvoklis. Cerību sniedz tas, ka klients ir pārtikas ražošanas uzņēmums, nevis tūrisma aģentūra vai pasākumu organizators. Ceļot un pulcēties nevar, toties ēšanu gan neviens vēl nav atcēlis. Vismaz, kamēr cilvēkiem ir nauda, par ko ēdienu nopirkt.

Laiks pirms tumšajiem mākoņiem uzņēmumam viesa cerības – bija plānota uzstāšanās lielā pasākumu nozares notikumā, kurā stāstītu un vadītu diskusiju par atkritumu daudzuma samazināšanu, rīkojot pasākumu. Tas ir diezgan labs veids, kā informēt ieinteresētos ļaudis, ka ir kāds, kas ar šo nodarbojas. Nu tagad viņi paliks neziņā (tiesa, šaubos, vai tā šobrīd ir pasākumu nozares lielākā bēda – neuzzināt par mani). Visai drīz arī uzpeldēja aicinājums atbraukt uz mazāku pasākumu pašvaldībām, kuras arī interesējās par to pašu – kā rīkot notikumus videi draudzīgi. Un arī muzeji sākuši izrādīt zaļgribu.