Skaitīšu par neskaitīšanu

Kad noskaitu visus savus darbus, cilvēki mēdz jautāt: «Un ko tu vēl dari?», – ievērojusi Marta Selecka. Lai gan, kad viņa SestDienai uzskaita tos raidījumus, koncertus, grāmatas un mūzikas albumus, kurus gatavo kopā ar pašas radīto un vadīto Ausma Media, vairāk gribas prasīt, pa kuru laiku viņa guļ. Novembra sākumā tiks izdots Ziemassvētku dzejoļu krājums bērniem Neskaitīšu, tajā publicēti vairāku latviešu dzejnieku (Marts Pujāts, Ivars Šteinbergs, Kārlis Vērdiņš, Inese Zandere, Ērika Bērziņa, Līva Marta Roze u. c.) jauni dzejoļi, iznāks Ziemassvētku dziesmu vinilplate Nevar vairāk sagaidīt, jau piekto gadu dažādās pilsētās, ieskaitot Nacionālo teātri Rīgā, notiks Tutas Ziemassvētku koncerti… Seleckas radītā Tuta Lienes Sebres izpildījumā bērnudārza vecuma grupas bērniem un viņu mammām ir kļuvusi tikpat populāra kā savulaik Jāņa Jarāna Miedziņš un Lienes Lūses krustmāte Lienīte, bet Tutai ir jādarbojas pasaulē, kurā konkurējošu piedāvājumu it kā ir daudz vairāk. Vai tiešām? Arī par to SestDiena izvaicāja Tutas un divu puiku mammu, par Reņģugalvu dēvētā kinooperatora Andra Selecka (1947–2016) meitu Martu Selecku.

Kas tev pašai ir Ziemassvētki?

Ziemassvētki man ir stipra tradīcija, pie kuras ģimenē ļoti turamies, neviens nedrīkst to izjaukt – ka ir Ziemassvētku vecītis, kas nāk ar dāvanām. Pirms tam nekādas dāvanas netiek dāvinātas. Kad ir klāt īstais vakars, vecītis nes dāvanas, visi skaita pantiņus vai dzied, vai muzicē. Tas ir kā likums, ko nedrīkst pārkāpt.

Runa ir par tavu pašreizējo ģimeni vai par bērnību?

Par lielo ģimeni. Esmu no piecu bērnu ģimenes. Vecākais brālis dzīvo Mežaparkā, katru gadu pie viņa mājās ir tādi lielie Ziemassvētki, mēs visi ar saviem bērniem braucam pie viņa. 

Kad tu biji maza, Ziemassvētkus ģimenē svinējāt?

Tad Ziemassvētki netika īpaši svinēti, dzīvojām komunālajā dzīvoklī Antonijas ielā 4, blakus Krievijas vēstniecībai, kur tolaik bija Kultūras ministrija (vēlāk tajā dzīvoklī ir dzīvojis arī Alvis Hermanis un aktrise Ruta Vītiņa un viņas mamma ar sunīšiem pekiniešiem, ko viņa audzēja). Parasti svinējām Jauno gadu pie onkuļa, tēva vecākā brāļa Ivara Selecka. Atceros, ka viņš šāva signālraķetes ārā pa logu. Bet Ziemassvētki tika svinēti mūsu dzīvoklī, mūsu komunālie kaimiņi svinēja Ziemassvētkus, un mēs svinējām ar viņiem kopā.

Tava bērnība komunālajā dzīvoklī bija līdzīga Zanes Daudziņas Komunālijā aprakstītajai?

Zane raksta par visādām smakām, mums tā nebija. Dzīvoklis bija liels, kopā 10 istabu, augstiem griestiem, tajā dzīvoja tikai latviešu ģimenes, līdz ar to arī kultūrcīņu nebija. Bērnības atmiņas vienmēr ir gaišas, tu nevari atcerēties bērnību kā kaut ko sliktu, ja apkārt ir forši cilvēki un draugi. Protams, tagad, atceroties, ko nozīmēja dzīve komunālā dzīvoklī, liekas – ārprāts, kā mēs tur visi dzīvojām.

Nekādas nostalģijas šajā sakarā tev nav?

Nostalģijas noteikti nav, bet kompānija tur bija interesanta.