Vai runāt par tādu traģēdiju kā bērna nāve? Pianistei Laumai Skridei ir skaidra atbilde

nav taču jālasa, ja nepatīk tēma. Katra paša izvēle, ko rakstīt un ko lasīt. Tā, ka neredzu problēmu un piekrītu Jap.

Visi negatīvie ir tie, kuri paši nespēj uzrakstīt neko, ne par sevi ne savu dzīvi, ne ko abstraktu arī. Bet rakstīt ta gribās......

Tikai tas ir, ka kādam nomirst kāds cits radinieks vai kāda persona nomirst? Jūs pat iedomāties nevarat cik ārkārtīgi smagi ir, ja dzemdībās nomirs bērns un, kad nekas iepriekš neliecināja par tāda iznākuma iespēju. Tas ir drausmīgi. Pati pāris reizes esmu to piedzīvojusi. Tam nevar tikt pāri. Nepalīdz nekādas Neirožu klīnikas, ne arī stundām ilgas psihoterapijas sarunas. Par to ir jārunā! No tā nav jākaunas.

Atbildot uz Senais "kāpēc?" jāpublicē privātas drāmas. Varbūt tāpēc, ka ja nekur nerunā par nelaimēm, ko noklusē ģimenēs, rodas nepareizs priekštats, ka ar citiem nekas tāds nenotiek. Kā Lauma raksta- tiklīdz par to sāk runāt, izrādās, ka pat tuviem paziņām ir līdzīga traģēdija. Ja cilvēki vairāk par to runā, tad, kad nonāc nelaimē, nepaliec viens. Un tas tiešām palīdz. Arī es par savai nelaimei līdzīgām uzzināju tikai tad, kad padalījos, un nekad nebūtu iedomājusies, ka turpat blakus kāds ko tādu arī piedzīvojis un var palīdzēt. Nevajag satraukties, ka ko tādu publicē, jo sadzirdēs tie, kuriem tas vajadzīgs. Nevar taču būt, ka visi, kuriem līdz šim gājis gludi, būtu tik vienaldzīgi, ka vēlētos, lai cilvēki runā tikai par vieglām lietām.