Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Piektdiena, 3. maijs
Uvis, Gints

Vīķe–Freiberga: Katrs no mums ir līdzatbildīgs par Latvijas likteni

Kā jau psiholoģijas profesorei pienākas, Vaira Vīķe–Freiberga nevilcinās noteikt skarbu, bet patiesu diagnozi Latvijas sabiedrībai. Pārāk daudzus ir pārņēmis "iestrēgušās plates" sindroms, tādēļ bieži nākas dzirdēt: viss ir slikti, mēs neko nevaram; ak, mēs nabadziņi, kas mūs pažēlos?

Savas prezidentūras laikā Vīķe–Freiberga konsekventi centās atbrīvot latviešus no šīs kaites, un daudziem vēl atmiņā palicis kolektīvās psihoterapijas seanss, kad prezidente no Dziesmu svētku skatuves slavēja latviešus kā "stipru, gudru un bagātu" tautu, aicinot vienoties kopīgā sauklī: "Mēs esam stipri! Mēs esam diženi!" Vīķe–Freiberga arī tagad ir pārliecināta, ka mums jātiek vaļā no pašnožēlas un jāsaprot: valsts liktenis ir pašu rokās. "Mēs varam ietekmēt gan to, kas notiek mūsu pašu dzīvē, gan visas valsts līmenī. Bet vienlaikus tas nozīmē arī atbildību. Katrs no mums ir līdzatbildīgs," uzsver eksprezidente. Ja katrs no mums pēc iespējas labāk darīs savu darbu, tad uzplauks arī visa valsts, un varbūt kādreiz vairs nebūs ar skaudību jāskatās uz igauņu panākumiem.

Fragments no intervijas:

Kādā noskaņojumā šogad sagaidāt valsts svētkus?

Man jau no agras bērnības tika mācīts, cik svarīgi ir svinēt valsts svētkus, jo tā ir svēta lieta. 18.novembra svētku sajūta man nesaistās ar ārējiem apstākļiem, tādēļ nevaru saprast, kāpēc daļa cilvēku savu patriotismu saista ar materiālās labklājības līmeni. Man šāda pieeja ir sveša. Patriotisms, mīlestība pret savu valsti un tautu ir svēta lieta neatkarīgi no visa cita. Tas paliek nemainīgs gan vieglos, gan grūtos laikos. Patriotisms nemainās atkarībā no tā, vai esi zaudējis darbu vai saņēmis algas pielikumu.

Jūsuprāt, ko katrs no mums varētu darīt savas valsts labā? Vai pietiek ar to, ka pēc labākās sirdsapziņas darām savu darbu, vai arī nepieciešams kāds papildu ieguldījums valsts stiprināšanā?

Bērnībā man skolā lika no galvas iemācīties dziesmu ar vārdiem: "Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas gan izskaitīt tad spētu zelta kviešu krājumu!" Ļoti pareizi un svētīgi vārdi. Ja katrs no mums pēc iespējas labāk darīs savu darbu, tad uzplauks arī visa valsts. Par to runāja jau mūsu pirmās Atmodas dzejnieki, kuru senči vēl pirms pārdesmit gadiem bija dzimtcilvēki, bez jebkādām tiesībām. Mūsu jaunā inteliģence skaidroja, ka valsts un tauta ir kolektīvs pasākums, kurā katram indivīdam jāsniedz savs ieguldījums. Kolektīvs nevar pastāvēt, ja indivīds tiek ignorēts. Tā bija viena no padomju sistēmas problēmām, kur kolektīvs bija pāri visam un kompartija diktēja, kā cilvēkiem rīkoties. Rietumu pasaulē ir pretēja pieeja — nevis no "augšas uz leju", bet gan no "apakšas uz augšu". Katrs cilvēks ar savu pārliecību piešķir valstij spēku. Kopējais valsts spēks nāk no katra atsevišķa cilvēka un katras ģimenes spēka. Civilizētā sabiedrībā valda "apgaismotas pašintereses"; nav tā, ka cilvēkam būtu sevi jāupurē valsts vai sabiedrības labā. Cilvēks pats no brīvas gribas palīdz veidot kopējo ēku. Jo labāk būs viņam, jo labāk klāsies visai sabiedrībai.

Tomēr pēdējā laikā arī Rietumu sabiedrībā arvien vairāk tiek runāts par vērtību krīzi. Piemēram, līdzdalība vēlēšanās — atšķirībā no daudzām valstīm, kur balsotāji nereti riskē ar dzīvību, pie mums vēlēšanu iecirkņi ir gandrīz uz katra stūra, taču vēlētāju aktivitāte krītas.

Ja cilvēkiem klājas pārāk viegli, viņi kļūst nelaimīgi. Ja viņiem nav draudu, viņi kļūst vieglprātīgi. Šķiet, ka Eiropai kādu laiku ir klājies pārāk labi — tik daudz bija sasniegts gan ekonomiskās attīstības, gan sociālās aizsardzības ziņā, ka eiropieši kļuva pašapmierināti. 2008.gada ekonomikas krīze aktivizēja arī morālo krīzi. Ja cilvēkiem klājas labi, viņi mīl savu valsti un politisko sistēmu; ja sākas grūti laiki, tad tiek meklēts kāds, ko vainot. Globalizācijas un kapitālisma krīze iespaido arī mūsu izpratni par vērtībām. Daudzi uzskata, ka Rietumu pasaule savā brīvībā ir aizgājusi pārāk tālu, ka mēs vairs nezinām, ko iesākt ar savu brīvību. Zināmā mērā tam pat varētu piekrist, piemēram, skatoties uz jauniešiem, kas aiz garlaicības apdullina sevi ar narkotikām, jo viņiem taču viss jau ir — drošība, jumts virs galvas, ne tikai apģērbs, bet pat stilīgs apģērbs, dažādi izklaides līdzekļi, ko iepriekšējās paaudzes nevarēja iedomāties. Ja gribam novērtēt ērtības, kas mums ir šodien, iesaku palasīt kādu vēsturisko romānu par to, kā cilvēki dzīvoja viduslaikos.

Tas tomēr ir perspektīvas jautājums — ar ko mēs sevi salīdzinām. Latvija var salīdzināt sevi ar Mozambiku vai Tadžikistānu, un tad izskatīsies, ka dzīvojam ļoti labi. Taču mēs vairāk tiecamies salīdzināt sevi ar Zviedriju vai Vāciju, kas ir pasaules bagātāko valstu vidū.

Jā, bet šādas salīdzināšanas mērķim jābūt nevis pinkšķēt un vaidēt, bet gan domāt, ko varam darīt lietas labā. Labāk salīdzināsim sevi ar Igauniju! Mēs sākām no līdzīga starta punkta, daudzās jomās vēl ilgi bijām igauņiem priekšā, bet tad strauji sākām zaudēt pozīcijas. Kāpēc igauņi varēja atrisināt savas problēmas, bet mēs ne?

Jums ir atbilde uz šo jautājumu?

Acīmredzot viņi bija gatavi vairāk piepūlēties. Frančiem ir tāds teiciens — "perfekcija nav no šīs pasaules", taču mēs vienmēr varam strādāt, lai pakāpeniski uzlabotu savus apstākļus. Pasaulē nekas nestāv uz vietas, bet virzība ir mūsu rokās. Mēs varam ietekmēt gan to, kas notiek mūsu pašu dzīvē, gan visas valsts līmenī. Bet vienlaikus tas nozīmē arī atbildību. Katrs no mums ir līdzatbildīgs — tā ir doma, ko bērniem vajadzētu iepotēt jau no piecu gadu vecuma. Bērniem jāmāca gan par iespējām, gan par atbildību, kas viņiem dota. Savulaik padomju sistēma ļoti piestrādāja, lai cilvēkiem iznīcinātu paļāvību pašiem uz sevi. Ne velti komunisti iznīcināja viensētas, to vietā izveidoja kolhozus. Latvijā daudziem cilvēkiem joprojām ir distancēta attieksme pret valsti; viņi nesaskata saikni starp savu rīcību un valsti. Kāds politiķis man stāstīja par tikšanos ar vēlētājiem, kur cienījama vecuma kundze viņam teikusi: "Esmu neapmierināta ar valsti, kas man nevar nodrošināt pienācīgu pensiju, veselības aprūpi u.c. Bet mans dēls nemaksā nodokļus, jo kurš gan ir ar mieru maksāt nodokļus šādai valstij?" Piedodiet, bet kas tad šo valsti uzturēs? Valsts jau neeksistē pati par sevi, tās pastāvēšanu nodrošina cilvēku griba.

Visu interviju ar Vairu Vīķi–Freibergu lasiet žurnāla Sestdiena 14.novembra numurā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Lai būtu ko teikt

Kas ir pats, pats svarīgākais, domājot par valsti, domājot par Latviju un mūsdienām? Vienam tie ir līdzcilvēki, citam ainava un daba, vēl citam – atsevišķas personības vai personīgais stāsts. Tieši c...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata