Vai arī, iespējams, viņš tēloja pats savu tēvu. Klausīdamies kādu plati, viņš uzrunāja kāda tēti, par sevi gadus trīsdesmit vecāku vīrieti: «Kā tev patīk šis pūšamo instrumentu gabals, Bob? Tagad tā vairs nespēlē, vai ne?»
Bet pēc tam viņš ņēma un izgudroja pats sevi. Uzbūvēja sevi no salauztiem harmonijiem, veciem kadiljakiem, moteļiem, kuros no katra paklājiņa varēja iztecināt nikotīnu, no sviedriem un asarām, no naksnīgiem ceļiem un draņķīgas kafijas… Viņš uzbūvēja cilvēku, kuru sauc Toms Veitss. «Galvenais ir kļūdas,» viņš teicis kādā intervijā. «Gandrīz viss sākas kļūdas dēļ. Gandrīz visi izrāvieni mūzikā rodas no formas revolūcijas. Kāds ņēma un sadumpojās, turklāt nepavisam ne visu mīlulis. Taču tieši viņš beigu beigās izveidoja pats savu valsti.»
Savu karaļvalsti viņš radīja nevis viens, bet gan kopā ar sievu Ketlīnu Bernānu, kura pirms tam strādāja par literāro redaktori kādā kinostudijā. Pat dziesmu tekstus viņi raksta kopīgi. «Bet reizēm mēs rakstām atsevišķi, un kopā saliekam pēc tam. Katru reizi citādi. Ziniet, kā tas ir - «tu mazgā, es nosusinu». «Tu nogriez viņam galvu, es noplucinu spalvas.» Viņiem ir trīs bērni un māja, kurā nekad netiek ielūgti žurnālisti. Intervijas Toms sniedz bāros vai maz zināmos ķīniešu restorānos. Uz tikšanos ar žurnālistiem viņš atnāk ar bloknotu, kurā ierakstīti dažādi fakti, kurus viņš bez mulsuma paziņo: «Bet vai jūs zināt, ka no visiem produktiem tikai medus nekad nebojājas? To atraduši Tutanhamona kapenēs. Stāsta, ka svaigs, gluži kā tikko sviests.»
Albumus Toms cenšas pabeigt līdz vasarai, jo tad bērniem ir brīvdienas, un viņi piepilda māju. Mājas vispār ir svarīgas. «Ja es kaut kur aizbraucu uz dienām trim, bet pēc tam atgriežos, pirmais, ko izdaru - pastaigāju pa māju, apeju tai apkārt, atjaunoju savu klātbūtni. Šo to aptaustu, kaut kam iesperu, uz kaut kā pasēžu. Atgādinu istabām un lietām, ka atkal esmu mājās.»
Es lasu un pārlasu grāmatu Innocent When You Dream - Toma Veitsa interviju krājumu, kuru 2005. gadā sastādījis Maks Montadons. Iekšēji aplaudēju, smejos pilnā balsī, brīnos… Tagad es tikpat kā vairs nelasu to, ko lasīju pirms 20 gadiem, tikpat kā neskatos un neklausos to, ko klausījos un skatījos toreiz. Bet ir Lielais Izņēmums. Mūzika, kuru sarakstījis cilvēks, kurš zina, cik asaru saiet tējkarotē: «127. Es saskaitīju, kad biju depresijā. Man sagribējās uzzināt, un es nodomāju, ka tas ir sava veida mākslas projekts. Man gribējās kaut kur virzīties, un nevis vienkārši raudāt. Tāpēc es sāku raudāt karotē un skaitīt lāses. 127. Noteikti kaut kur pieraksti, lai varētu atcerēties. 127.»