Pagājusī nedēļa ievērojama ar to, ka Eiropas Savienības valstu līderi vienojušies par eirozonas parādu krīzes risināšanas rīcības modeli. Pamatā tās ir trīs lietas. Pirmkārt, nolemts, ka Grieķijas parādzīmju vērtība tiek norakstīta par 50% - aptuveni 100 miljardu vērtībā. Otrkārt, tika panākta vienošanās par t. s. Eiropas Finansiālās stabilitātes fonda palielināšanu līdz vienam triljonam eiro, lai pamatā starptautiskajiem tirgiem dotu signālu, ka eirozonai pietiks naudas, ja, piemēram, būs jāglābj Spānija vai Itālija. Trešais lēmums ir par to, ka Eiropas bankām jāstiprina pašu kapitāls, kaut gan īsti nav skaidrs, kur bankas šim mērķim ņems naudu.
Latvijā šie lēmumi tika uztverti vairāk nekā pretrunīgi, sevišķi sadaļā par Grieķijas parāda norakstīšanu. Nav arī brīnums - Latvijas pilsoņi tik ļoti uz savas ādas ir izjutuši, ko nozīmē stingrā pieturēšanās pie parādu atmaksas grafika un kreditoru nosacījumiem, ka šāds lēmums par Grieķiju liekas vienkārši netaisnīgs.
Sāksim ar to, ka nekur nav rakstīts, ka pasaule vispār ir taisnīga. ES samita lēmums nebija domāts ne kā taisnīguma, ne labdarības akts. Drīzāk tas bija vienīgais iespējamais izmisuma solis, lai kaut cik saglābtu (vai - atliktu «paģiras» uz rītdienu) brūkošo eiro reputāciju, ieskaitot pašu ideju par eiro kā par kopēju Eiropas valūtu. Jo pēdējā gada galvenā problēma ir tā, uz ko norāda daudzi ekonomikas eksperti, - vai vispār var būt vienota valūta telpā, kurā ir tik dažādi saimniekošanas modeļi kā, piemēram, Grieķijā un Vācijā. Vai tik plašā teritorijā ieviesta vienota valūta nav bijis pārsteidzīgs politisks solis, kam īsti nav ekonomiska pamatojuma. Politisks ir arī pagājušās nedēļas ES samita lēmums par parādu norakstīšanu Grieķijai, par kura rezultativitāti ilgtermiņā nebūt neizskan nešaubīgi optimistiski viedokļi.
Bet ko tad mēs? No vienas puses, jāsaprot, ka bez nopietnām ārzemju investīcijām diez vai Latvijas ekonomika var nostāties uz stabila attīstības ceļa. Taču investīciju piesaistei ir vajadzīgi labi kredītreitingi, un tas nozīmē spēju atmaksāt savus vekseļus, jo atšķirībā no Grieķijas mēs esam par mazu, lai sagrautu Eiropas ekonomiku, un tāpēc pašiem vien ar saviem parādiem galā jātiek. Tomēr, iespējams, kaut ko no visa tā stāsta par Grieķijas parādu norakstīšanu mēs varētu savā labā «izsist». Manuprāt, sarunās ar aizdevējiem mēs varētu vairs nebūt tik bikli un skolnieciski paklausīgi - un ne jau parāda atmaksas jautājumos, bet aizdevēju misijas rekomendāciju pildīšanā par to, kā mums pašiem saimniekot. Piemēram, pārskatīt aizdevēju aizliegumu valstij piedalīties publiskās un privātās partnerības projektos un tamlīdzīgus padomus. Uz Grieķijas fona mēs esam pelnījuši vismaz tik daudz kā to, lai mūs uzskata par «gana pieaugušiem», bet ne par pamuļķo mazāko brāli.