Jau kopš seniem modernisma laikiem lasītāji ir apraduši ar domu, ka dzeja stāsta par cilvēka iekšējo pasauli, ka tā ir domu, izjūtu un asociāciju spēle, kurā lasītājs aktīvi piedalās, kāru muti kampdams un baudpilni pārgremodams dzejnieka izliktās ēsmas. Langa vairākkārt ir postulējusi, ka viņu neinteresē dzeja, kas realitāti apraksta, bet gan dzeja, kas ar valodas palīdzību rada pati savu. Šo principu viņa ievēro arī savā dzejā, radīdama pasauli, kuru Inta Čaklā uz grāmatas vāciņa raksturojusi kā «dīvaini pazīstamu un svešādu».
Sadzīviskas reālijas ir nepieciešamas tikai tik daudz, lai aizvestu mūs projām no ikdienišķā uz noslēpumaino un nepasakāmo. Dzejolī Gaisma no ķēķa puses vienkāršā situācija, kad naktī «kāds ķēķī gaismu atstājis», mudina autori vest lasītāju nevis pa savu māju, bet gan pa apziņas krēslainajiem labirintiem, kuros kultūrzīmes uznirst blakus sajūtām un pēkšņām atskārsmēm, nedodamas skaidras mācības, tikai likdamas noskārst, ka naksnīgajā ceļojumā esam piedzīvojuši pusapjaustas atklāsmes, izsacītas fascinējošos tēlos un skanīgās vārsmās.
Cits pazīstami svešādās pasaules paraugs ir veltījuma dzejolis Gundegai Repšei, kas piedāvā eksplozīvi spilgtu bērnības atmiņu un sajūtu straumi: «Viens brūvēja bērnību manu no zaptes un grauzdiņiem,/No ķīseļa krastiem un lipīgām miglas klimpām,/Un aizsedza skatienu manu leļļteātra aizkars/Aiz kura jau tapa gaišzilas un nāvīgas stīgas.»
Arī samērā vienkāršais dzejolis par to, ka «Viņa guļ, viņai drīz būs 67, viņa sapņo», aizved šī dzejoļa galveno varoni dažādu laiku un telpu labirintā, lai beigās ar lielisku, viennozīmīgi neatšifrējamu tēlu palīdzību sāpīgi atgādinātu par cilvēka iesprostotību apziņas un ķermeņa čaulā.
Iepriekš minētie dzejoļi pieder pie tās ceturtdaļas tekstu grāmatas sākumā, kuri nav savstarpēji saistīti. Pārējās trīs ceturtdaļas grāmatā aizņem pieci dzejoļu cikli, kuri, kā jau Langai raksturīgs, nav rakstīti, mehāniski sekojot kādai noteiktai shēmai, bet gan apvieno visai daudzveidīgu dzejas materiālu.
Pagales lakoniskā formā runā par sapni un zemapziņas impulsiem. Rakstnieces Valdas Melgalves piemiņai veltītais cikls Holdena nakts ar moto no Dž. D. Selindžera meditē par nāves un pārmiesošanās tēmām. Vēji aktualizē dabas un jutekliskās pieredzes motīvus, cikla caurviju tēls vējš, kas cita starpā simbolizē arī dievišķā gara iedarbību vai izpausmi, kalpo par dažādu laiku savienotāju cilvēka apziņā. Ceturtais cikls Izpildītājs pievēršas varas tēmai, kas Langas dzejā ir visai negatīvi marķēta, bezdomu izpildītājus pielīdzinot bendēm. Noslēdzošais Skatiens par caurviju motīvu patur redzēšanas motīvu, izceļot divus tā aspektus - gan dziļāko, iekšējo redzi, kas ļauj saskatīt aiz lietu apveidiem, gan arī klīstošo skatienu, kura centrā var nonākt jebkas, ko piedāvā pasaules daudzveidība.
Ciklu princips padara jau tā blīvo, saišu saitēm savienoto dzeju vēl nozīmēm bagātāku, jo atsevišķi tēli un motīvi dažādos kontekstos uznirst vairākos ciklu dzejoļos, liekot meklēt apslēptas saistības, kā arī dažreiz atsaucot atmiņā šo motīvu klātbūtni citās Langas grāmatās. Šķiet, cikls Langai ir sevišķi piemērots dzejas organizācijas princips, jo spēj saistoši izvērst daļas un veselā attiecības kā atsevišķa teksta, tā cikla, grāmatas un visas Langas dzejas kontekstā.
Kā zināms, vilkogas ir reibumu izraisošs augs, kuru lieto farmācijā. Daudzi dzejoļi patiešām, kā solīts ievaddzejolī, reibina. Ar atraisītību un iztēles plašumu, kas lieliski sadzīvo ar precizitāti un vieglu izaicinājumu. Šķiet, vēl mazliet, un apziņas miesa mūsu priekšā pavērsies gluži kā naturālistiskā fotogrāfijā, kas uzņemta lopkautuvē vai slimnīcas palātā... Bet nē - noslēpumaina tumsa atkal aizklāj visas konkrētās aprises, un lasītājs reibdams un meklēdams klīst tālāk pa Langas labirintu. Attiecībām starp dzīvi un maģiju var sekot visā krājumā, lai beigās nodomātu - Langa ir latviešu dzejas šamane, kuras teksti ir maģiski ziņojumi no mums nepieejamām sfērām, un katram dzejas gardēdim ir prieks un laime ap tiem pamieloties.