Filmu skaits aug
Prakse pierāda pretējo - filmu daudzums, kas tiek piedāvāts lielo starptautisko festivālu atlases komisijām, tikai pieaug. Venēcijas festivāla organizētāji ir publiskojuši iespaidīgus skaitļus. Lai nokomplektētu šā gada Venēcijas festivāla programmu, atlases komisija ir noskatījusies 4251 (!) filmu no 102 pasaules valstīm (pirms gada - no 74 valstīm). 2395 no tām ir spēlfilmas (attiecīgi pirms gada to bija - 2208), pārējās 1856 ir īsfilmas. Skaitļi ir daiļrunīgi! Palielinās gan filmu skaits, gan filmu veidotāju nepieciešamība pēc profesionālas atzinības, pēc starptautiskas filmu izrādīšanas platformas un arī pēc skaidriem, profesionāliem, tradīcijās balstītiem kritērijiem (interneta «klikšķu» skaitīšanu par profesionālu kritēriju nevar uzskatīt). Tā ir labā ziņa, gluži tāpat kā apziņa, ka caur šo neaptveramo «sietu»/festivāla atlases komisijas darbu tomēr izspraukusies arī Latvijas filma - Lailas Pakalniņas Pa Rubika ceļu ir vienīgā Baltijas pārstāve Venēcijā. (Rādīs festivāla noslēguma dienās, 9., 10. septembrī, konkursa programmā Horizonti).
Jaunumi Venēcijā
Izmaiņu šogad daudz - vispirms programmas struktūrā, kurā kā prioritārā tiek definēta programma Horizonti. Pasaule mainās, tehnoloģijas un mediju robežas arīdzan, jāmainās arī lielo festivālu atvērtībai dažādiem vizuāliem eksperimentiem. Par izmaiņām liecina arī būvlaukums Lido salā, kur pēc ilgām diskusijām ir ielikti pamati jaunas festivāla pils celtniecībai. Būvdarbi norisinās arī leģendārajā Hotel Des Bains - vienā no vēsturiskajiem Lido salas hoteļiem, kas iemūžināts Viskonti šedevrā Nāve Venēcijā. Milzīgais hotelis, kurā XX gs. sākumā atpūtās Eiropas elite un kas vēlāk kļuva par daudzu Venēcijas festivāla viesu mītni, ir beidzis savu eksistenci. Tas tiek pārbūvēts par ekskluzīvu apartamentu namu - 200 dzīvokļu ar vēsturisku auru un skatu uz Lido pludmali drīzumā gaidīs savus ļoti situētos īpašniekus.
Cilvēks ir inerta būtne - galvenā uzmanība joprojām veltīta pamatprogrammai, ko pagājušo ceturtdien ar kulminācijas cienīgu spēku sāka amerikāņu režisora Dārena Aranofska Melnais gulbis (Black Swan). Filma emocionāli izsaukusi ne mazāku viļņošanos kā viņa pirms diviem gadiem Venēcijā triumfējusī filma, reslinga pasaules «vivisekcija» Cīkstonis ar «reanimēto» Mikiju Rurku. Ar tikpat asredzīgu skaudrumu režisors preparējis Ņujorkas baleta kaislības P. Čaikovska Gulbju ezera iestudējuma priekšvakarā - filmā izcila ir Natālija Portmena saspēlē ar Milu Kunisu un Vinsentu Kaselu. (Filmas starptautiski pazīstamais ansamblis ir garants tam, ka Melnais gulbis parādīsies arī Latvijā.) Pēc atklāšanas «uzrāviena» vilšanos pielūdzējiem (esmu to vidū) sagādāja amerikāņu mākslas zvaigznes - izcilā gleznotāja, arī talantīgā režisora - Džūljena Šnābela filma Mirāla. Salīdzinājumā ar režisora iepriekšējo darbu Skafandrs un tauriņš, Mirāla ir politiski angažēts darbs ar precīzi iezīmētu vēsturisku fonu un reāliem varoņiem. Darbība aizsākas 1948. gadā - Izraēlas dibināšanas gadā -, fokuss ir divas palestīniešu sievietes - bāreņu patversmes dibinātāja Hindi Huseini un skolas audzēkne Mirāla (lomā - Graustu miljonāra atklājums - indiešu aktrise Freida Pinto) - un viņu diametrāli pretējie uzskati, par to kā izdzīvot «okupācijas režīmā». Kaut Šnābels apgalvo, ka viņš neesot «politikas eksperts un nemēģinot tāds būt», esot vienkārši ekranizējis labu literatūru (rakstnieka Jula Rebrala grāmatu) par cilvēkiem, kas «dzīvojuši vēsturiskos mirkļos un paši veidojuši vēsturi», - prese filmu vērtē ļoti atturīgi. Un te nav vainojamas Šnābela politiskās simpātijas, bet gan pašmērķīgās rotaļas ar attēlu (krāsu korekcijas, «nefokuss»).
Kopola un Denēva
Pasaules pirmizrādi piedzīvojusi arī Sofijas Kopolas filma Kaut kur (Somewhere) - «hoteļa» stāsts, noskaņā līdzīgs viņas populārajam Pazudis tulkojumā. Šoreiz hotelis atrodas nevis Tokijā, bet gan Losandželosā un kalpo par kādas Holivudas slavenības Džonija Marko (lomā Stīvens Dorfs) dzīves/uzdzīves vietu. Sīkāk par S. Kopolas darbu rakstīšu Izklaide TV. Savukārt absolūtu baudu saviem cienītājiem ir sagādājis Fransuā Ozons (8 sievietes, Eņģelis u. c.), kura filma Vāze (Potiche) ir šarmanta retrokomēdija par emancipācijas tēmu ar muzikāliem «iestarpinājumiem». Vienlaikus filma mājsaimnieces, biznesmenes, politiķes lomā visā krāšņumā eksponē Katrīnu Denēvu, ļaujot aktrisei nospēlēt vienu no pēdējā laika spilgtākajām lomām (sīkāk - Sestdienā). No 24 konkursa filmām publikai un Kventina Tarantīno vadītajai žūrijai ir parādīta jau aptuveni puse, un programmai nekādi nevar pārmest viduvējību. Venēcijas kinofestivāls finišēs 11. septembrī, kad Kventins Tarantīno pasniegs Zelta lauvu spēcīgākajai no 24 konkursa filmām, kaut precīzāk būtu teikt - spēcīgākajai no 2395 spēlfilmām, kas šogad gribēja būt Venēcijā.