Kas patlaban uztrauc cilvēkus Armēnijā, vai bailes, ka varētu atkārtoties asiņainā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikta vēsture?
Nevar apgalvot, ka situācija ir mierīga. Ik dienu pierobežā ir kādi saasinājumi, mēdz būt bojāgājušie, jo notiek provokācijas. Varbūt kādam ir izdevīgi, ka konflikts tik ilgi velkas. Valstu pārstāvji tiekas, bet konkrētu risinājumu neatrod. Karabahas konfliktam aprit 25 gadi. Pagājušajā gadsimtā nav bijuši kari, kas būtu vilkušies tik ilgi. Vesela paaudze bērnu ir izauguši kara režīmā, nedēļām, mēnešiem slēpjoties pagrabos. Tikmēr lieli priekšnieki brauc šikos mersedesos.
Karš ietekmē nabadzīgos, bagātie nezina, kas ir bads un ko nozīmē situācija, kad trīs četrus gadus nav elektrības un ūdens. Cilvēks, kas apgalvo, ka Dienvideiropā ir krīze, nav redzējis, ko nozīmē nabadzība un bezizeja. Latvijā secināju, ka jums arī nav krīzes - lai par to pārliecinātos, ir jāpaskatās uz Armēnijas ciemiem. Ik reizi, kad lidmašīnā nolaižos uz dzimtās zemes, esmu priecīgs, bet, kad tieku projām no Armēnijas, arī esmu priecīgs. Skolā mācījos fizikas un matemātikas novirziena klasē, visi bērni bija gudri, solīdi. Tagad, kad satiku klasesbiedrus pēc daudziem gadiem, likās, ka viņi ir morāli un fiziski sagrauti. Pavisam veci veči.
Tie armēņi, kas var emigrēt, aizbrauc no dzimtenes?
Emigrācija ir katastrofa. Politiķu galvenais uzdevums ir atrisināt aizbraukšanas jautājumu.
Bet daudzi armēņi devušies projām un turpina aizbraukt no Armēnijas. Atminos, XX gadsimta 90. gados Erevānas avīzēs bija sludinājumi - mainu četristabu dzīvokli pret trim aviobiļetēm uz Ameriku. Turklāt aviobiļeti pērk vienā virzienā! XX 90. gados, kad izjuka PSRS, bija karš. Nebija ne gāzes, ne elektrības, ne ūdens. Tagad jau kaut kāds progress visā ir. Mūsu pilsētā Gorisā, kur bija 25 tūkstoši iedzīvotāji, ļoti daudzi brauca projām uz ārzemēm peļņā.
Šobrīd Armēnijā tikpat kā nav tādas ģimenes, kurā kāds nebūtu aizbraucis uz ārzemēm dzīvot un strādāt. Nebrauc jau aiz labas dzīves. Ar brāli, kad mēs braucām uz ārzemēm, mērķis bija piepelnīties un atgriezties, bet daudziem, kas aizbrauc, vairs nav vēlmes atgriezties Armēnijā. Runa vairs nav par patriotismu, runa ir par laiku, kas pavadīts svešumā. Cilvēks jau nebrauc prom, lai tikai sevi pabarotu. Brauc, lai varētu ģimeni pabarot, palīdzēt radiem Armēnijā. Daudzas ģimenes izjūk. Sieva paliek, vīrs atbrauc uz Krieviju vai citu valsti un nodibina jaunu ģimeni. Tie, ko redzat lidostā braucam uz Armēniju, bieži vien ir radinieki, kas brauc uz mātes vai tēva bērēm. Diemžēl ne vienmēr izdodas arī uz bērēm atbraukt. Aizbraukšana turpinās, mēs pat sakām, lai pēdējais aizbraucējs izslēdz gaismu lidostā.
Arī mēs Latvijā tā sakām. Šķiet, ka Latvijai un Armēnijai emigrācija ir vienlīdz aktuāla.
Jā. Armēņiem gan braukšana uz ārvalstīm strādāt ir iekodēta jau ģenētiskā līmenī. Iemesls meklējams tajā, ka Armēnijā vienmēr ir bijis grūti ar darbu, senāk, piemēram, sezonas strādnieki brauca darba meklējumos Sibīrijas virzienā. Tagad daudzi brauc uz Rietumeiropas valstīm un ASV. Kam mazāk iespēju, tie brauc uz Krieviju, jo zina valodu. Turīgākie dodas uz Holandi, Franciju, arī Kanādu un Austrāliju. Oktobrī mans radu bērns, kurš strādā IT jomā, aizbrauca no Armēnijas, jo nebija vairs normāli atalgota darba, labākajā gadījumā varbūt kāds ar arbūzu piedāvātu par darbu samaksāt. Tagad Maskavā viņš pelna ap 1000 latiem. Mana brāļa bērni Krievijā ir ieguvuši izglītību, drīz jau precēsies. Tas nozīmē, ka viņi paliks Krievijā un uz Armēniju nebrauks. Dzimtajai zemei viņi ir zaudēti. Un kāds gan tur vairs patriotisms...
Kā atšķiras dzīves līmenis urbānajās teritorijās un laukos? Vai laukos jūtama globalizācija?
Kādreiz Armēnijā bija bagāti ciemati. Tagad senāk sakoptās mājas ir tukšas, pārvēršas par drupām. Kādreiz ciematā bija divas skolas ar 700-800 skolēniem, bet tagad - tikai daži skolēni. Gandrīz visi aizbraukuši.
Bet, ja rīt aizbrauksiet uz Erevānu un palūgsiet taksistu izvadāt pa naksnīgo Erevānu, redzēsiet, ka tur ir vēl skaistāk nekā naksnīgajā Parīzē: ielu restorāni, visur gaismas, tādas mašīnas, ko Krievijā un Latvijā uz ielām vēl neredz. Bet tai pašā laikā ar šausmām jāapzinās, ka cilvēki mirst no bada, no zāļu trūkuma un no tā, ka nevar atļauties slimnīcā ārstēties. Iedomājieties, manas māsas - augsta līmeņa žurnālistes - alga ir ap 60 latiem mēnesī. Cilvēkiem nav naudas, par ko paēdināt bērnus, bet cits no Holandes ar Boeing lidmašīnu sūta uz kāzām rožu kravu vai samaksā ap miljonu latu, lai uzaicinātu Dženiferu Lopesu nodziedāt dažas dziesmas viesībās. Ir slavenības, kas, manuprāt, vairāk dziedājušas Armēnijā nekā Eiropā. Daži svin krāšņus svētkus, bet desmitiem tūkstošiem cilvēku nav naudas, ko samaksāt par grāmatām, skolas apģērbu bērniem. Tā ir pilnīga norma, ka Armēnijas veikalos ir lielas klades, kur pieraksta pircēja vārdu un otrā ailītē parāds - lūk, viņš nopirka divus kukulīšus maizes, bet viņš - 300 gramus cukura. Ja radinieks no ārvalstīm naudu atsūta, tad arī samaksā parādu par produktiem. Daudziem pie 25-50 latu algas parāds ir tūkstoša, pusotra latu apmērā.
Kā vērtējat Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva tvītus, ka Azerbaidžāna kļūstot ik gadu stiprāka, bet Armēnija - vājāka?
Katrs veic savu aģitāciju, lai tautai pierādītu, ka «mēs esam stipri». Par to, vai viņi kļūst stiprāki un mēs vājāki, es dziļi šaubos. Vienkāršajai tautai šis karš un šie iekarojumi nav vajadzīgi. Man ir izveidojušās normālas attiecības ar azerbaidžāņiem, jo šādā karā uzvar tikai politiķi, bet vienkāršā tauta jebkurā formātā ir zaudētāji.
Pat nesākot karu, var pateikt iepriekš, tauta zaudēs, jo pirmām kārtām uz desmit gadiem tiek atmesta atpakaļ vēsturē un attīstībā. Liela problēma ir sociālā nevienlīdzība. Varas pārstāvji sabūvējuši namus, kuros var ietilpt četras skolas un trīs bērnudārzi. Bet turpat blakus trūcīgie, gan pieaugušie, gan bērni, kuri dzīvo badā un nezina, kur nakšņos. Bet tāda situācija ir visur Kaukāzā.
Ziemeļvalstīs ir citādi. Paskatieties - Norvēģijā deputāts brauc uz darbu ar metro, jo tā esot vieglāk ar tautu parunāties, bet Armēnijā, lai piekļūtu pie kāda vadītāja, mēnešiem gaidīsi. Arī tad vēl pārbaudīs un pateiks: «Jums ir reģionālais pārstāvis - ar viņu arī tiecieties, visi jautājumi viņam!» Bezdibenis starp tautu un vadību ir ļoti plats un dziļš. Nepārlēkt un nepārpeldēt. Bet ne jau tikai Armēnijā, kā jau minēju - visā reģionā. Tāpēc uz kaut ko cerēt, ka vēlēšanas mainīs...
Rīgas mērs vizītes laikā Erevānā teicis, ka Rīga ir gatava kļūt par Armēnijas uzņēmēju vārtiem uz Eiropas Savienību. Armēnijas investori ir nopirkuši viesnīcu Rīgā, rekonstruējot to par pieczvaigžņu hoteli. Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs vizītes laikā Armēnijā akcentējis, ka jāattīsta ekonomiskā sadarbība starp abām valstīm, jāattīsta arī tūrismā. Kur slēpjas Latvijas pievilcība Armēnijas uzņēmēju un tūristu skatījumā? Bagātie armēņi brauks vasarā uz Jūrmalu? Vai domājat, ka Latvija ir interesanta investoriem no Armēnijas?
Latvija ir Eiropas daļa, tas armēņiem patīk. Plaša ekonomikas sadarbība starp Armēniju un Latviju vien ir grūti iedomājama. Armēnim Latvija ir interesanta, gan Armēnijas, gan Latvijas vecākās un vidējās paaudzes iedzīvotāji pārvalda krievu valodu, var iztikt bez tulka, nav saprašanās barjeras. Var mierīgi īstenot investīciju projektus. Francijā, Spānijā bez tulka neiztikt.
Latviju nevar salīdzināt ar vecajām Rietumu valstīm - tur jau ir pārsātināts tirgus, viss sadalīts, bet bijušajās sociālisma valstīs Polijā, Čehijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā ir kur attīstīties, ērti izvietot birojus darbam Eiropas Savienībā.
Piekļuve Armēnijai ir tikai pa gaisa ceļiem, jūras ceļu nav, dzelzceļš ciet, tāpēc par sadarbību loģistikas vai transporta jomā grūti spriest. Tūrismā - jā.
Vidējais aritmētiskais armēnis gan diez vai brauks uz Latviju, nevarēs atļauties - brauks turpat uz jūru Gruzijā.
Jāņem vērā, ka ceļotājiem no Latvijas būtu, ko redzēt Armēnijā. Erevāna vakarā ir ļoti skaista. Tūrisma infrastruktūra attīstās. Armēņi gan ieguldās arī apšaubāmos izklaides projektos, piemēram, uztaisīja par daudziem miljoniem dolāru pasaulē garāko trošu ceļu kalnos, bet kvalitāte nebija tā izcilākā. Tūrisms var sekmēt Armēnijas ekonomisko attīstību - tās ir darbvietas, attīstās apkalpošanas sfēra, arī mazais bizness, daiļamata meistari taisa suvenīrus. Armēnijas iedzīvotāji, attīstoties tūrismam, varētu kļūt bagātāki.
Latvijas produktu eksports uz Armēniju 2011. gadā ir audzis. Kādas Latvijas preces armēņi zina?
Sieru, zivju konservus. Latvijā ražotās šprotes ir populāra delikatese. Bet ne vienmēr var zināt, vai attiecīgie produkti tiešām ir no Latvijas.
Latvieši lepojas ar savām pārtikas precēm, Baltijas jūru. Ar ko armēņi mūsdienās lepojas?
Konjaka Ararats ražotni pārdeva ārzemju investoriem - labi, ka nosaukumu apsolīja atstāt. Ja kalns Ararats atrastos Armēnijā, arī būtu pārdots, Armēnijas cigarešu ražotne arī pārdota. Armēņi lepojas ar saviem talantīgajiem cilvēkiem, kuri turklāt nav augstprātīgi. Talantīgi armēņi pazīstami visā pasaulē, par laimi, arī bagātie neaizmirst par savu zemi, tā Šarls Aznavurs sniedz labdarības koncertus, organizē labdarības virtuves, arī miljardieris Kirks Kerkorjans palīdz Armēnijai. Armēņi devuši pasaulei daudzus talantīgus cilvēkus - Sanktpēterburgas Ermitāžas vadītāju, aviokonstruktorus, militārpersonas, zinātniekus. Armēnijas tautai ir liels intelektuālais un enerģētiskais potenciāls!
Kā attīstās attiecības starp Armēniju un Eiropas Savienību?
Ir kopējas sadarbības programmas, notiek sadarbība starp partnerpilsētām Armēnijā un Eiropas Savienībā. Armēnija gūst savu labumu, Eiropas Savienība iegūst Armēnijas darbaspēku, jo daudziem armēņiem liels potenciāls apliecināt sevi Eiropas darba tirgū.