Kāpēc Straumēni?
Patiesībā Reinis (Suhanovs - Z. R.) pirmais minēja Straumēnus. Bet viņš bija domājis tos taisīt aptuveni Dziesmu svētku mērogā, tāda līmeņa pasākumu. Kad pēc Zelta zirga viņam piezvanīju un teicu - jātaisa, viņš bija šokā. Teica - neparko. Straumēni viņam ir svēti kā Bībele, bet man bija doma taisīt izrādi ar rokmūziku. Šī ideja atkrita, kad pieslēdzās Jēkabs Nīmanis - viņš žanru izmainīja uz tautas mūziku, skaņām. Arī Reinis iedrošinājās. Viņš bija izlasījis kādu grāmatu, kurā teikts, ka, lai īstenotu savu sapni, vīziju, pie tās ir jāstrādā. Tas nozīmē - jātaisa izrādes, lai nonāktu ceļa galā.
Uz kurieni ejat, un kā Straumēni iekļaujas šī ceļa kontekstā?
Straumēnus uzskatu par neatņemamu mitoloģijas daļu. Ja Lāčplēsis ir latviešu varoņeposs, tad Straumēni ir tā mitoloģijas daļa, kas ir neatņemama katrā kultūrā - par sētu, mājām. Man liekas, tā ir organiska vajadzība - sakārtoties. Ne tikai man, arī mākslai, kultūras procesam kopumā. Dekonstruktīvās tendences nogurdina. Gribas bišķi sajust pamatu zem kājām. Tas nenozīmē, ka obligāti vajag runāt par mājām, kurās atgriezties, bet no bardaka neko neiegūst. Varbūt visprecīzāk būtu teikt - meklējam saknes. Mani pašu interesē mitoloģija, no tā grūti aizbēgt. Man liekas, ka šīs tendences jūt visi.
Straumēni tomēr ir apstrādātas, kultivētas saknes.
Jā, bet es apzināti nepievērsos ideoloģijas kontekstam, Straumēniem kā ulmaņlaika pasūtījuma darbam. Iegāju transā caur teksta poētisko valodu un zemūdens akmeņiem, kas agrāk vai vēlāk uzpeld. Viss atsitās pie latviskās mentalitātes. Kaut arī es neuzskatu, ka izrāde ir atbilde uz jautājumu, kas ir Straumēni vai kas ir latviskā mentalitāte. Uz to nav iespējams atbildēt.
Tekstā un izrādē ļoti svarīgs ritms. Kā tev šķiet, vai ritms var būt nacionāli specifisks?
Es ritmu neteoretizēju. Manuprāt, tas vai nu organiski ir, vai nav. Mēs jau arī runājam ritmā, bet par to nemaz nedomājam. Es arī izrādēs īpaši necenšos. Lieku aktieriem pievērst uzmanību tam, vai viņi sajūt ritmu.
Tev bija konceptuāli svarīgi, lai Virzas teksti izrādē tiktu atsvešināti?
Jā, es vēlējos, lai būtu nedaudz distances sajūta. Izrāde sastāv no trim līdzvērtīgiem komponentiem - Virzas teksta kā mākslas darba, mūzikas un aktierdarba. Lai es šīs daļas varētu nodalīt, man tās ir jāatdala ar kādu marķieri. Bet es neuztveru mikrofonu kā atsvešinājumu. Domāju, ka runāšanas veids ir tas, kas rada intīmo saikni ar skatītāju. Svarīgi ir, kā runā.
Tāpēc man ir būtiska arī valoda. Man liekas būtiski, ka aktieri runā tādā valodā, kādā domā, jo aktieris jau ir medijs. Protams, jāmāk Šekspīra tekstus runāt kā savējos, bet, ja mēs gribam panākt intīmu, mūsdienīgi smalku veidu, jārunā tā, kā mēs šodien runājam. Arī šodien mēs runājam skaisti, ne tikai slengā.
Teici, ka sākumā domāji par roku.
Jā, ietekmējoties no Kristiana Smeda Bērni, putni, puķes. Gribēju taisīt ko līdzīgu. Man ļoti patīk Smeds (somu režisors - Z. R.). Man liekas, zinu, kā viņš strādā. Vismaz nojaušu. Vīnā un nezālēs es daru ko tam līdzīgu - tās ir improvizācijas iespējas, darbojoties konkrētā rāmī.
Kuri režisori vēl tev patīk?
Pirmo reizi redzēju Nacionālajā teātrī Serebreņņikovu. Man liekas, tas ir kas Smedam līdzīgs. Godīgi sakot, vairāk arī nav. Man patīk ekspresīvs, godīgs runāšanas veids.
Ko tu esi redzējis no Eimunta Nekrošus izrādēm?
Gadalaikus. Neko daudz gan neatceros, kaut kādus stiklus. Makbetu un Otello, kur viņš izmantoja dekorācijās un mūzikai gāzes balonus.
Galvenais tev ir emocijas vai intelektuālā bāze?
Abi. Galvenais - lai mani pašu interesē. Ja aktieris atnes etīdi, kas mani neuzrunā intelektuāli un emocionāli, tā jāliek malā. Tāpat, ja kas redzēts. Mēs mēģinājumos jokojām - šito metam nost, tas ir Nekrošus. Taisām tā, kā nav redzēts un nav bijis.
Tev svarīga ir novitāte vai arī tas, kā elementi saslēdzas kopā?
Novitātei man ir ļoti liela nozīme. Ja reiz tas ir jaunrades process, uzskatu, ka tam ir jābūt jaunam. Es kā skatītājs, kad eju uz izstādi vai teātri, arī gribu pilnīgi jaunu lietu.
Ļoti ambiciozi. Mākslā kas principiāli jauns vispār ir iespējams?
Nav. Protams. Uz absolūtu novitāti es nepretendēju. Bet uz svaigumu, ko nosaka cilvēka personība, domāšana, aktieru ansamblis... Novitāti veido komponentu summa. Taisām ko tādu, ko citur tiešām neredzēt.