Taču režisore, scenāriste un žurnāliste Ilona Brūvere, kuras teju pabeigto dokumentālo spēles filmu _Versija Vera_ no 26.februāra līdz 4.martam demonstrēs kinoteātrī _K.Suns_, šīs epizodes pamanās padarīt tikai par detaļām 75 minūšu garajā interesantajā filmā par monumentālo XX gadsimta tēlnieci.
Vai tas bija pieejamais materiāls, kas noteica izvēli strādāt dokumentālās spēlfilmas žanrā?
Tas nav saistīts ar pieejamo materiālu. Es mēģinu radīt noskaņu un sajūtu, ka esi visam klāt. Mani kino interesē strādāt tēlu sistēmā. Bet tas ir kā uz naža asmens strādāt - neliela novirze, un nebūs vairs ticamības.
Kādēļ lomās izvēlaties māksliniekus Kristianu Dimiteri un tēlnieku Gļebu Panteļejevu?
Aktieri nebūtu pareizā izvēle, jo viņiem nav saistības ar tēlnieka materiālu. Tēlniecība nav vienkārša lieta, un Kristiana to ir studējusi. Aktieriem darbs un ambīcija ir spēlēt, šajā filmā tēli vairāk ir tādā esības līmenī, viņi ir atmiņu tēli, tāpēc nerunā.
Kur ņēmāt Muhinas dienasgrāmatu?
Tādas dienasgrāmatas nav. Es to esmu uzrakstījusi, izlasot kādas 30 grāmatas angļu, vācu un krievu valodā par Muhinu, kā arī viņas mākslas vēstures lekcijas studentiem un tur atrodot viņas izteikumus.
Latviešus Muhinā parasti saista Brīvības pieminekļa epizode. Kas jums lika par viņu interesēties?
Mani pārsteidza viņas fenomens ar nāvīgo monumentalitāti un darba Strādnieks un kolhozniece parādīšanos Parīzē Tautas sasniegumu izstādē 1937.gadā un publikas reakcija uz to. Tas ir kas tāds, ko cilvēks nespēj aptvert, - 53 m augsta (bez podesta - 24,5 m) un 75 tonnas smaga. Sāku lasīt grāmatas un sapratu, ka mani neinteresē nedz konjunktūra, nedz viņas redzamā puse. To mēs visi zinām - viņa ir viena no padomju propagandas balstiem, un man kā autoram tas nešķiet interesanti. Tad es sāku meklēt to, kas varētu būt interesanti, un man liekas, ka interesantākais, kas paliek pēc mums, cilvēkiem, ir attieksme pret laiku, kurā dzīvojam, pret dzīvi, citiem un sevi. Tādu dokumentu ir ļoti maz, bet tas mani vienmēr interesējis dokumentālajā kino. Es nepierādu faktus, bet rādu, kā izskatījās un jutās tā laika cilvēki. Kino nav lieta, kurai kas jāpierāda, bet gan jāieinteresē cilvēks, jāliek sajust un domāt.
Vai tāpēc nosaukums Versija Vera?
Nekur tādus dokumentus Valsts arhīvā neesmu atradusi, ka, teiksim, Muhina ir tā, kura glābusi Brīvības pieminekli. Ir versijas, ka tas tā varēja būt un arī nebūt. Nav arī pierādīta viņas atteikšanās no ģimenes īpašuma Rīgā, tā ir Muhinas fonda informācija. Ir dokumenti, kas pierāda, ka Muhina, atgriežoties no Parīzes, ir iebraukusi Rīgā. Savukārt Muhinas fonda publikācijās ir norādīts, ka viņa tieši tajā gadā ir atteikusies no īpašumiem, bet gadu vēlāk Ulmanis tos pasludina par valsts īpašumiem. Es arī nedomāju, ka šis fakts ir kas tāds, ar ko valsts šausmīgi lepotos, un saprotu, ka šī dokumenta var arī nebūt, ja pats fakts ir noticis. Tie visi ir minējumi. Cilvēka dzīvē mēs versijas bieži pārdodam par patiesību. Nav jau tā, ka vēsturiskā patiesība neeksistē, jo gadskaitļi un notikumi filmā pārklājas. Viņa tiešām ar galvu ieskrējusi kokā un nav gadu gājusi no mājas ārā, tiešām rakstījusi vēstuli Staļinam, ka viņas darbi netika izstādīti.
Mani viņa pārsteidza - likās, ka būs valdonīgāka un vīrišķīgāka. Var jau būt, ka tas tā arī bija, bet izteikumos par savām sajūtām atklājas, ka viņa ir ļoti sievišķīga būtne. Viņa visos cilvēkos redz skaitļus un ģeometriskas formas, pati sevi redz kā astoņnieku un taisnstūri.
Vai viņai, esot sociālistiskajai reālistei, tiešām bija konflikts starp formālismu un naturālismu tēlniecībā? Viņa filmā arī saka, ka mākslas sfēra ir nevis realitāte, bet sapņi.
Viņa sociālistisko reālismu uztver citādi, jo viņai tas ir saistīts ar ideālu, nevis ideoloģijas izpausmi. Viņa sacīja - no manis negaida sociālistisko reālismu, no manis gaida, lai atainoju lietas, kādas tās nav, un es nezinu, vai to spēju. Es domāju, ka ar to arī sākās viņas bezdarba problēmas, jo viņa neiekļāvās, kā tas bija nepieciešams. Viņa paveica lielo darbu, kas derēja ideoloģijai, bet acīmredzot skices un pārējais nebija tas, kas vajadzīgs.
Pēc filmas veidojas priekšstats, ka Muhina nav bijusi ieinteresēta politikā, lai arī bija padomju propagandas kalpībā.
Esot jauna, viņa redzēja nabadzību. Un kā jau ikvienam civilizētam cilvēkam droši vien gribējās, lai visi būtu laimīgi. Tas nekas, ka tu esi bagāts, - tas tieši ļauj nodarboties ar ideāliem, jo nabags to nevar atļauties - viņam vajag ēst un eksistēt. Es domāju, ka viņa patiesi ticēja, ka cilvēkiem būs vajadzīgi pieminekļi - tiem, kas strādā.
Jūs citējat Muhinas jaunības frāzi, ka viņu neinteresē mazie cilvēki, tikai dižie cilvēki. Taču, kad viņa skatās no Eifeļa torņa, viņa redz cilvēkus kā skudriņas, tomēr katru jau ar savu garīgo dzīvi, un galu galā viņa sāk glorificēt vienkāršo cilvēku, tādējādi apstrīdot savu agrāk teikto.
Sākumā, kad es lasīju to viņas tekstu par lielajiem cilvēkiem, es nobijos. Taču tas ir saprotams - viņai galu galā bija muižnieciskā audzināšana, par spīti tam, ka viņas ģimene bija izglītota. Manuprāt, studijas Parīzē ļoti izmainīja viņas uztveri. Un viņa ticēja jaunās padomju valsts idejai.