Toreiz vēl mazpazīstamā A.Masuļa iniciatīva tika dedzīgi apsveikta visdažādākajos interneta portālos.
Tagad jau zināms, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs tā arī nav atradis nekādus pārkāpumus divu telefonu un datoru iepirkumā, jo likuma burta izpratnē nekāds lielais kaitējums valsts interesēm nav nodarīts. Protams, nav izvērtēts, piemēram, valsts pārvaldes tēlam nodarītais gandējums, taču to ir grūti izmērīt naudā.
Par valsts naudu iegādāti i-Phone, datori, valstij piederoša uzņēmuma finansēti atpūtas braucieni uz turku un spāņu kūrortiem, budžeta «sponsorētas» savstarpējās komunikācijas mācības igauņu spa, prēmiju aizstāšana ar dāvanu kartēm, svinības, kur galdā tiek celtas zemenes un ķirši teju zelta cenā...Ļoti iespējams, visi šie publiski izskanējušie gadījumi, tāpat kā Dienvidu tilta sadārdzinājums par 27 miljoniem latu, ir tikai aisberga redzamā daļa. Atšķirībā no ierindas pilsoņiem atbildīgajām amatpersonām šādos gadījumos allaž ķešā kāds attaisnojums. Ka Dienvidu tilta miljonu šķērdēšanas gadījumā vēl vainīgie jāatrod, ka valsts uzņēmumu vadītājiem neklājoties braukt prastās automašīnās, tautā dēvētās par golfiņiem un tamlīdzīgi. Amatpersonu neieinteresētība diezgan nepārprotami liecina, ka izredzes atgūt kaut daļu no nelietderīgi iztērētiem valsts vai pašvaldības līdzekļiem netiek uzskatītas par ķēpāšanās vērtām.
Tādēļ ļoti interesanta ir A.Masuļa publiski pieteiktā jaunā iniciatīva - dot Latvijas Republikas pilsoņiem prasījuma tiesības jeb ieviest tā dēvēto actio popularis mehānismu, kas nozīmētu, ka persona var vērsties tiesā ne tikai par savu pamattiesību, bet arī par sabiedrības interešu aizskārumu. Tādējādi nodokļu maksātāji, kuriem līdz šim, piemēram, dzirdot par kārtējo Valsts kontroles atzinumu, kurā konstatēta nelietderīga valsts līdzekļu izmantošana, atlika tikai bezspēcīgi sašust, iegūtu tiesības vērsties tiesā ar civilprasībām pret ierēdņiem vai politiķiem, kas vainojami valsts, tas ir, nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanā.
Šāda iniciatīva noteikti ir pelnījusi, lai tai tiktu veltīta plašāka diskusija, un būs interesanti pavērot, kāda būs Saeimā pārstāvēto politisko partiju attieksme pret to, ka pilsoņiem varētu būt tiesības prasīt, lai tiesa vērtē, cik lietderīgi tikuši tērēti valsts vai pašvaldību budžeta līdzekļi, bet amatpersonām, ja tiesa lemtu, ka nauda notriekta nepamatoti, būtu tā jāatmaksā budžetā.
Ierēdniecības un politiskās elites pretargumenti varētu būt vienkārši - tiesām tiks uzkrauta papildu slodze, actio popularis var tikt izmantots politisko pretinieku diskreditēšanai vai civildienesta ietekmēšanai, tiks iesniegtas nepamatotas prasības, kuru izvērtēšanai tāpat būs jātērē kādi resursi.
Taču ir arī nopietni argumenti, kādēļ pašreizējā brīdī Latvijā šāda mehānisma ieviešana būtu nopietni apsverama. Pirmkārt, jau apziņa, ka ikviens pilsonis vai pilsoņu grupa var vērsties tiesā ar prasību piedzīt no atbildīgajām amatpersonām nelietderīgi iztērētus līdzekļus, varētu disciplinēt lēmumu pieņēmējus un likt septiņas reizes nomērīt, pirms tiek pieņemts lēmums par nodokļu maksātāju līdzekļu tērēšanu. Otrkārt, pieaugtu izredzes atgūt no vainīgajiem līdzekļus, kas iztērēti dažādos atpūtas braucienos, kabinetu labiekārtošanā ar plazmas televizoriem un tamlīdzīgiem «valstiski svarīgiem mērķiem». Treškārt, redzot, ka politisko un ierēdniecisko eliti tomēr ir iespējams saukt vismaz pie civiltiesiskas atbildības, pilsoņos mazinātos bezspēcīguma izjūta un vēlmes pēc stingrās rokas, kas nāk un ievieš kārtību.
Grūti nepamanīt to, cik ļoti A.Masuļa piedāvātais risinājums - dot pilsoņiem plašākas tiesības paust attieksmi pret valstī notiekošo biežāk nekā tikai vēlēšanu reizēs - atšķiras no viņa gados vecākā amata brāļa Andra Grūtupa piedāvājuma. Viens risinājumu redz iedzīvotāju plašākā iesaistē sabiedrības interešu aizstāvēšanā, savukārt otrs - parlamentārās demokrātijas aizstāšanā ar vadoniskumu Andra Šķēles, Aivara Lemberga vai Aināra Šlesera izpildījumā. Iespējams, kādai sabiedrības daļai Vladimira Putina un Dmitrija Medvedeva varas vertikāles cienītāja A.Grūtupa piedāvājums šķitīs pievilcīgs. Un tomēr gribas cerēt - ja ne gatavība pašiem uzņemties atbildību, tad vismaz nevēlēšanās redzēt A.Šķēli, A.Lembergu vai A.Šleseru varas vertikāles virsotnē liks sabiedrības vairākumam izšķirties par labu demokrātisko mehānismu paplašināšanai un nostiprināšanai.