Arī mūsu mājās koferis bija gatavībā, iekšā - Bībele, siltākas drēbes, sausiņi, gabaliņš speķa.
Pēc mums atnākuši
1949. gada 25. marta vēlā vakarā, gandrīz jau naktī, māmuļa mani čukstus modināja: «Celies un ātri, ļoti klusu saģērbies! Pēc mums atnākuši.» Pie durvīm dauzījās. Zvans vairs nezvanīja, bet čerkstēja, klaudzieni kļuva aizvien skaļāki, bija skaidrs, ka nu jau sper ar kājām.
Māmuļa bija gatava doties pretī liktenim, bet vecmāmuļa kategoriski liedza: «Ja atlauzīs durvis, neko darīt. Bet pašas iekšā nelaidīsim.» Sēdējām tumsā, mamma un vecmāmiņa skaitīja lūgšanas. Pie mūsu durvīm noklusa.
Dzirdējām troksni augšā, dzīvoklī tieši virs mums, - skaļas balsis, kaut kas gāzās, krita, it kā pārbīdītu mēbeles. Tur dzīvoja atvaļināts Latvijas armijas augstāks virsnieks Klucis ar kundzi. Man tika mācīts satiekoties pakniksēt un teikt: «Labdien, Kluča kundze!» Tas bija par garu, bet «labdien» gan es vienmēr pateicu. Par atbildi Kluča kundze laipni noglaudīja man galvu un bieži iedeva pa konfektei.
Dzīve turpinājās
Viss reiz beidzas. Arī šausmu naktij sekoja rīts.
Bija jādodas ikdienas gaitās - mammai uz darbu, man uz skolu. Kāpņu telpā Kluču ģimenes mājkalpotāja raudādama stāstīja, ka naktī aizvesti saimnieki. Mūs Dieviņš bija pasargājis.
Nospārdītās durvis varēja atmazgāt, bet pārdzīvotā baiguma sajūta saglabājusies uz mūžu. Kļūda tā nevarēja būt - vēlajiem ciemiņiem līdzi bija sētniece. Viņa jau zināja, ka tepat vien esam, bet, jādomā, skaļi to nepauda.
Atlauzt durvis nebūtu vienkārši - pirmskara mūra namu dzīvokļiem bija ārdurvis, iekšdurvis, abām slēdzenes un vēl ķēde. Dzīve turpinājās. Tikai nu man kāpņu telpā neviens neuzsmaidīja un galviņu nenoglaudīja. Atbrīvoto dzīvokli ieņēma skaļa iebraucēju ģimene, viņus sveicināt man nelika.
Neperināt sevī ļaunumu
1949. gada 25. martā moku un ciešanu ceļš sākās 43 tūkstošiem Latvijas cilvēku, to skaitā 10 590 bērniem. Šos skaitļus gan uzzinājām krietni vēlāk. Toreiz redzēju tikai tukšas vietas savā 1. pamatskolas klasē un satumsušas skolotāju sejas.
Tā ir traģiska Latvijas vēstures lappuse, kura nedrīkst apputēt. Atcerēsimies, kā ebreji visai pasaulei nemitīgi atgādina par holokaustu.
Piedot var nejaušu, sīku pāridarījumu, aizmirst - neatdotu grāmatu. Savu piederīgo ciešanas un nāvi nevar ne piedot, ne aizmirst. Cita lieta - neperināt sevī ļaunumu, atriebības alkas, lai tās nesagrauztu mūs pašus un neaptumšotu skatu un prātu.
Naidam, dusmām, atriebībai nav nekā kopīga ar taisnīgumu. Dusmas un naids tikai ievaino dziļāk un iznīcina cilvēcību. Jēzus Lieldienu rītā necēlās augšā ar naidu un ilgām pēc atriebības.
Nomainoties paaudzēm, seno dienu stāsti kļūst nereāli, izjūtas - svešas. Komunikatīvā atmiņa pastāv, kamēr ir dzīvi konkrēto notikumu aculiecinieki, tad to aizstāj kultūras atmiņa.
Konkrētie atmiņu stāsti var distancēties no valsts veidotā vēstures kursa, tādēļ tik svarīgi ir tos saglabāt.