Visa dzīve bija pakārtota dēlam. Svarīgi, lai ir labs darba devējs, jo dažreiz no darba jāiet prom agrāk, lai uz treniņu paspētu.» Sportiskās lietas vairāk esot vīra Ērika pārziņā. «Viņš par futbolu zina vairāk - palīdz izprast, iedrošināt. Ēriks ir izbijis sportists, bija airēšanas izlasē. Sports ir viņa nepiepildītais sapnis, tāpēc dēlam tiek viss labākais,» saka Ilze. «Ļoti svarīgi ir ar bērnu runāt, kā viņš jūtas, kas patīk un kas ne, lai nav pēkšņi tā, ka pasaka, ka viss ir līdz kaklam,» piemetina Ēriks. Nauda dēla vaļaspriekam liegta netiek. «Izdevumi sanāk diezgan lieli. Mamma atteiksies no jauniem zābakiem, tētis - no auto remonta, lai tik Artūram būtu labākie buči [futbola apavi. - I.K.], sporta forma,» skaidro Ilze. Izdevumu lielāko daļu veido inventārs, braucieni uz turnīriem ārzemēs. Arī medicīnas pakalpojumi. «Labi, ka nopietnu traumu līdz šim nav bijis. Zilumi? Tas ir normāli. Vienīgi tas, ka Artūrs ļoti strauji aug, pagājušajā gadā bija pat jāpārtrauc treniņi. Meklējām sporta ārstu, gājām vizītēs, bet tas nav par velti. Katra vizīte divdesmit un vairāk latu, tad vēl procedūras, smēres. Šī lieta valstī nav sakārtota.» Taču cilvēciskā puse ir pāri visam. «Es priecājos, ka viņš spēlē futbolu. Man pat būtu vienalga, ar kādu sportu, lai tik ir aizņemts brīvais laiks. Pati savulaik spēlēju basketbolu. Viņam komandā ir fantastiski draugi. Nav iedzeršanas, smēķēšanas problēmas, nav jādzen nost no datora. Un ir ļoti labs treneris [bijušais Latvijas futbola valstsvienības aizsargs Artūrs Zakreševskis]. Ja nepaveicas, tas viss var beigties, bet tagad ir citādi. Ir vajadzīgs treneris, kurš ne tikai māca sist pa bumbu, bet ir arī autoritāte.» Skola sporta dēļ neesot jākavē. «Treniņi ir pēc skolas, vasaras brīvlaikā - no rītiem,» Ilze piemetina, ka pēdējā laikā īpaši jādomā par to, ko likt galdā. «Artūram ir nenormāla apetīte. Ēd vairāk nekā tētis.»
Artūrs stāsta, ka bumbu vispirms dzenājis pagalmā. Tētis šo aizraušanos pamanījis un aizvedis uz kluba Skonto jauniešu treniņu. Tur Artūrs kļuvis par kapteini, deviņu gadu vecumā arī par Latvijas čempionu. Latviskākas vides un arī lielākas konkurences dēļ nokļuvis klubā Alberts. «Gribu būt futbolists un spēlēt ārzemēs. Trenējos piecas reizes nedēļā, arī individuāli,» atklāj Artūrs. Viņa elks ir brazīliešu uzbrucējs Robinju. «Viņš ir ātrs un tehnisks, labi redz laukumu.» «Paša nepiepildīts sapnis,» motosporta cienītājs Agris Drevinskis nosauc vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņa 12 gadus vecais dēls Kristers nodarbojas ar motokrosu. «Dzīvojam Vecumniekos, motosports man pašam ir tuvāks, patīk ņemties ar dzelžiem.» Agris piekrīt, ka motokross nav lēts prieks. «Brīžiem jau šķiet, ka jāliek punkts, taču naudu kaut kā vienmēr atrodam.» Agris raujas divās frontēs - nodarbojas ar uzņēmējdarbību un paralēli strādā arī algotu darbu. «Dzīvē viss ir pakārtots Kristeram. Sāka braukt jau piecu gadu vecumā, no septiņiem gadiem - intensīvi. Kad Kristers vēl bija maziņš, skrēju trasē līdzi - sataisīju lielākus putekļus nekā mazais braucējs.» Agris stāsta, ka daudz palīdzot sievas brālis, kurš bieži aizved Kristeru uz treniņiem. Vasarā tie notiek dienas vidū, un tad pašam izbrīvēt laiku esot grūti.
Mamma, protams, ne vienmēr ir sajūsmā par kārtējo netīro drēbju kaudzi. Ja līst lietus, tās ir vienos dubļos, ja sauss - putekļos. Slodze arī veļasmašīnai. «Divas ir piebeigtas, taču viena bija laba - izturēja piecus gadus. Tagad strādā trešā,» smej Agris. Kad sacensības ir tuvāk Vecumniekiem, tad uz tām brauc visa ģimene, kad tālāk, piemēram, 200 kilometrus, tad tikai divatā ar dēlu. Nevarot atstāt saimniecību, jo apkārt staigājot garnadži. «Taču tik un tā var droši apgalvot, ka motokrosā iekšā ir visa ģimene. Arī mamma priecājas par panākumiem. Viņa vienmēr sagatavo ēdienu, ko ņemt līdzi. Mēs tik braucam kā tūristi!» Agris paša rokām pārtaisījis busiņu, lai tajā būtu vieta gan diviem močiem, gan pašiem kur piesēst, lai sasildītos drēgnā laikā un izdzertu siltu tēju. Tētis uzsver, ka motokross ir labs vaļasprieks, lai attīstītos kā personība, iegūtu draugus, taču pirmajā vietā noteikti jābūt izglītībai. «Reti kuram izdodas tikt elitē. Un, pat ja tiec, tāpat tevi ātri vien aizmirst. Un ko pēc tam bez izglītības?» Tāpēc izglītība ir galvenais, bet arī sportam noteikti jābūt līdzās.|
Kristers mācās Vecumnieku vidusskolā, mācības ejot no rokas. Uz jautājumu, ko motokrosā grib sasniegt, viņš atbild, ka neesot domājis. «Man vienkārši patīk braukt!» Šogad Kristers priekšlaikus nodrošinājis Latvijas čempiona titulu vecuma grupā līdz 13 gadiem. Par to priecājas arī viņa pārstāvētais motoklubs Bieriņi, kam tas garantē vērtīgus punktus klubu konkurencē. Kristeram pa nedēļas vidu parasti ir divi treniņi kluba trasē netālu no Jaunmārupes, bet sacensības - nedēļas nogalēs. Un tā jau vairāk nekā piecus gadus. «Pirmajā klasē vienu dienu pārnāca mājās un teica, ka vēlas trenēties basketbolā,» Rīdzenes sporta skolas basketbolistes Kristiānas Rikveiles vecākiem Raimondam un Evijai meitas nākamo gadu galvenais vaļasprieks nācis kā pārsteigums. Kristiāna šobrīd ir viena no savas komandas līderēm un 13 gadu vecumā jau saista nākotni ar basketbolu.
Rikveiļu ģimenē sports nekad nav bijis svešinieks. Tēvs agrāk trenējies peldēšanā, bet tagad spēlē hokeju, vecaistēvs ir basketbola treneris Jūrmalas sporta skolā, tādēļ arī sporta zāle nebija sveša. «Basketbolu biju skatījusies gan klātienē, gan televīzijā. Arī mammas brālis spēlē. Tāpēc arī radās interese,» pirmsākumus atceras Kristiāna. Viņa aizvesta pie vecākiem pazīstamas treneres Lilitas Bergvaldes Rīdzenes sporta skolā. «Sākumā Lilita teica, ka vēl par maziņu, tikai septiņi gadi. Bijām jau aizmirsuši par treniņiem, kad otrajā klasē Kristiāna atkal prasījās uz basketbolu,» stāsta Evija.
Kristiāna basketbolā trenējas jau piecus gadus. «Kopš aizgāja uz pirmo treniņu, nekad nav bijis jāskubina apmeklēt nodarbības. Ir pat bijis tā, ka gatavojamies braukt ceļojumā uz ārzemēm, bet viņa pasaka, ka tajā laikā ir nometne, tāpēc nevar braukt,» Evija stāsta un atklāj, ka dažkārt pati neiztur un saka - kas tad notiks, ja vienu treniņu izlaidīsi? Kristiāna noliedz, ka kādreiz būtu bijusi vēlme mest mieru. «Tieši otrādi, arvien vairāk gribas spēlēt!» Vecaistēvs gan sacījis, ka meitenēm kritiskais vecums ir ap 14-15 gadiem, kad vairāk gribas pucēties - tad arī grupās esot vislielākais atbirums.
Meitas gaitām aktīvāk līdzi seko Raimonds, kurš cenšas apmeklēt katru spēli un arī treniņos ir biežāks viesis. «Ja pēc tam sāk mācīt un aizrādīt par kļūdām, tad gan ir kašķi,» smejas Evija. Viņa joprojām neesot iemācījusies skatīties spēli, kad laukumā ir Kristiāna - uzreiz ir uztraukums. «Tēvam ir otrādi, viņš uztraucas, kad mani nomaina,» piebilst Kristiāna.
Nākamvasar Kristiānas vecuma meitenes pirmo reizi kandidēs uz sava vecuma Latvijas izlasi. «Kopš spēlējam jaunatnes līgā, mūsu komanda katru reizi ir uzvarējusi. Pirmajā gadā no prieka lēkājām, otrajā jau mazāk, bet pagājušajā sezonā tikai aplaudējām viena otrai,» nosmej Kristiāna. Ieminos, ka šogad jāzaudē, lai pēc tam būtu lielāki prieki par uzvaru! «To gan ne,» kategoriski iebilst jaunā basketboliste, kurai elks nav tālu jāmeklē - Anete Jēkabsone-Žogota.
Basketbola ekipējumu Rikveiļu ģimene meklē Amerikā. «Neesam tik bagāti, lai iepirktos Latvijā,» par vietējām cenām ironizē Raimonds. «Uz ASV esam braukuši jau divas reizes un iepērkamies vairākiem gadiem uz priekšu. Katru reizi sanāca atstāt ap 500 latu,» rēķina Evija. «Zeķes jau varētu pirkt arī tepat Latvijā, taču meitenēm ir svarīgi labi izskatīties, tāpēc pie violetas formas jāpiemeklē attiecīgas zeķes un lentas.»
«Galvenais ir pacietība. Iemācīt, ka jāiet uz treniņiem un jāklausa treneris. Jāsagatavo tam, ka treneris var arī uzbļaut. Svarīgi ir nopirkt kārtīgus basketbola apavus. Der apspriesties ar treneri vai kādu speciālistu,» Evija skaidro, ar ko jārēķinās topošo basketbolistu vecākiem.
Savā klasē Kristiāna ir starp labākajām arī mācībās. «Treniņi ieaudzina kārtību, režīmu. Tie, kas nopietni trenējas, nemaz nevar slikti mācīties,» uzskata mamma. «Basketbols ir komandas spēle. Bērni iemācās atbildību, uzticēšanos, tas viss noder arī tālākā dzīvē.» Kas tālāk? Kristiāna sapņo pēc vidusskolas beigšanas doties studēt un spēlēt basketbolu Amerikā. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas stadionā trešdienas pēcpusdienā astoņus un deviņus gadus veci puikas vingro uz nebēdu, no malas notiekošo laukumā pavada ziņkārīgi vecāku acu skatieni - ierasta aina Ginta Bisenieka hokeja treniņu grupā, kad ledus nodarbība ir beigusies. «Mamma pazina treneri, viņš ir labākais bērnu treneris,» divi tēvi nosauc man iemeslus, kāpēc viņu puikas nokļuvuši Bisenieka aizgādībā.
Treniņu rūpīgi vēro arī Diāna un Ingus Mūrnieki. «Mūsu dēls Daniels hokeja grupā nostiprinājās ar otro piegājienu. Iesākumā uz treniņiem vedām no bērnudārza, bet grupiņā Danielam izdomāja iesauku, kas viņam īsti nepatika. Uz laiku treniņi tika pārtraukti, toties tagad viņš ir tā aizrāvies ar hokeju, ka nekas neatturēs no treniņiem,» skaidro mamma Diāna.
Ģimenē aug arī divus gadus vecais Olivers un drīzumā būšot arī trešais dēls. Iespējams, arī viņi sekošot vecākajam brālim. Bisenieks jau izmetis pievilināšanas āķi. Raugi, vienam bērnam ikmēneša maksa ir 60 lati, diviem - Ls 100. Ja uz hokeja treniņu atved kaimiņu zēnu vai kādu citu interesentu, var rēķināties ar 10 latu atlaidi. Ar speciāli izveidotu lojalitātes programmu Bisenieks savā grupā «ievilcis» tik daudz zēnu, ka stadionā darbs norit divās grupiņās.
«Jā, hokejs nav lēts sporta veids, tomēr ko padarīsi, ja dēlam patīk. Ja tā paskatās, tad jau būtu jāved uz šahu. Pats savulaik spēlēju basketbolu, tāpēc arī Danielu centos ieinteresēt bumbas spēlē, taču viņš izvēlējās ripu un nūju,» izrādās, ka Mūrnieku ģimenē hokejs nav tēva Ingusa nepiepildītais jaunības sapnis. «Ja runājam godīgi, pirms aiziešanas uz Bisenieka grupu hokejam līdzi sekojām pavirši. Nu viss ir mainījies. Sēžam pie televizora, pavaicāju Danielam, kāpēc tiesnesis nosvilpa, un pretī saņemu atbildi: kā, mamma, vai tad tu nezini noteikumus?» Visa ģimene kļuvusi par Rīgas Dinamo faniem. «Troters,» jau pēc treniņa savu favorītu nosauc Daniels, kas liecina par to, ka viņš ir informēts par jaunumiem Dinamo nometnē. Kanādiešu uzbrucējs Broks Troters pirmo gadu spēlēs Rīgā. Arī Lauris Dārziņš mazajam Mūrniekam patīkot.
Pagaidām lielākie izdevumi - 315 lati - ģimenei bijuši par trīs nedēļu vasaras treniņu nometni Limbažos. Ekipējuma iegādei pieticis ar 200 latiem. Viens no blakus stāvošiem tēviem saka, ka nometne tomēr bijusi padārga. Mūrnieku pāris un vēl viens no tēviem iebilst. «Tās tomēr bija trīs nedēļas, pēc kurām mājās atgriezās jau pieaudzis dēls. Daniels pilnīgi izmainījās. Pamanījām, ka viņš par dzīvi sācis spriest daudz nopietnāk.»
Vaicāti par mērķiem, Mūrnieki atzīst, ka iesākumā jau visi vecāki vēlas, lai izaugtu veselīgs bērns, bet pēc tam sāk interesēties, kādas ir iespējas nokļūt ārzemēs. Tie laiki, kad mazie hokejisti skatījās tikai NHL virzienā, esot pagājuši. «Tikai Rīga, tikai Dinamo,» tagad sava sapņu komanda tepat uz vietas esot ne tikai mazajam Danielam.