Piemēram, pagājušā nedēļā EK vērsusies pret valsti, uz kuru daudzi Latvijas pilsoņi dodas labākas algas un sadzīves apstākļu meklējumos. EK pieprasījusi Lielbritānijai izbeigt diskriminēt jauno ES dalībvalstu pilsoņus, tas ir, mainīt darba ņēmēju reģistrācijas sistēmu, kas ir nelabvēlīga viesstrādniekiem no Polijas, Ungārijas, Čehijas, Igaunijas, Lietuvas un, protams, arī no Latvijas. Lieta tāda, ka saskaņā ar Lielbritānijā piemērotajiem nosacījumiem, jauno ES dalībvalstu pilsoņiem, kuri darba attiecības ar pilnvarotu darba devēju pārtrauc, nenostrādājuši pie viņa vienu gadu, ir liegtas tiesības _miglainajā Albionā_ uzturēties kā darba ņēmējiem. Savukārt šīs uzturēšanās tiesības ir priekšnosacījums dažādu sociālo pabalstu, arī mājokļa pabalsta, bezpajumtniekiem domātā pabalsta vai sociālā mājokļa saņemšanai.
Varētu jau bezrūpīgi attraukt: kas tur īpašs? Tomēr šāda skepse noteikti ir nevietā patlaban, kad gana bieži tiek runāts par reimigrācijas veicināšanu. Daudzi Latvijas iedzīvotāji, nespējot atrast darbu šeit Latvijā, vēl arvien par vienīgo glābiņu uzskata pārcelšanos uz Lielbritāniju vai Īriju, kas ir populārākie latviešu viesstrādnieku galamērķi. Precīzas statistikas nav, taču ir pamats uzskatīt, ka liela daļa no šiem cilvēkiem dodas strādāt tā dēvētos sezonālos darbus. Tas nozīmē, ka veselu gadu pie konkrēta darba devēja nostrādāt viņiem nav lemts. Pēc tam tiesību uz sociālajiem pabalstiem nav, sapnis par labāku dzīvi pārvēršas murgā. Varētu atgriezties Latvijā, bet arīdzan šeit dzīve nebūt nerādās rožainās krāsās. Tiem, kas dodas darba gaitās uz ārzemēm, nereti tā ir ķeršanās pie salmiņa, kad bezdarbnieku pabalsts jau beidzies.
Protams, pie mums veco ES dalībvalstu īstenotā sociālo pabalstu sistēma ir izdaudzināta kā ļoti dāsna. Salīdzinājumā ar mūsu pašu paplāno sociālo spilvenu tā var šķist kā mīksts dūnu pēlis, uz kura grūtos laikus pārlaist bez bēdu. Arīdzan algas šķiet vilinoši lielas, tādēļ daudzi īpaši netic pētījumiem, kuros apgalvots, ka patiesībā viesstrādnieki no Latvijas savās jaunajās mītnes zemēs tiek diskriminēti arī darba samaksas ziņā. Sūdzību par diskrimināciju ir maz, taču, iespējams, tas drīzāk liecina, ka lielai daļai viesstrādnieku nav īstas saprašanas, kur meklēt palīdzību, nevis - ka sūdzībām nav pamata.
Katrā ziņā, ja mēs ceram, ka viesstrādnieku gaitās devušies Latvijas pilsoņi vēl kādreiz atgriezīsies Latvijā, jau tagad būtu jāpievērš lielāka uzmanība tam, kā viņiem klājas jaunajās mītnes zemēs. Arī sajūta, ka tavai valstij nav gluži vienaldzīgs tavs liktenis, varētu būt reimigrāciju veicinošs faktors.