Pāvels atzīst, ka pirms iestāšanās «simtlatniekos» jau gadu bijis bez darba: «Man morālo mierinājumu sagādāja tas, ka tolaik vēl studēju maģistrantūrā, bet patīkami nebija, ka darbu nevarēju atrast.» Darbs «simtlatniekos», kaut arī ne pats prestižākais, viņam esot stipri noderējis. «Galvenais bija, ka vismaz katru rītu bija kur celties un iet,» viņš uzsver. Jautāts, kāda bijusi kolēģu attieksme, Pāvels attrauc: «Man svarīgākais bija labi izdarīt savu darbu, nevis skatīties uz citiem.»
Savukārt Aleksandrs strādājis par programmētāju kādā IT kompānijā Rīgā, kura bankrotējusi. «Pēc tam atgriezos Rēzeknē, bet bezcerība bija liela, jutu, ka nevarēšu atrast darbu, tādēļ iestājos «simtlatniekos»,» viņš atceras. Visus sešus mēnešus programmā viņš gan nav sabijis, jo jau pēc aptuveni pusotra mēneša palaimējies atrast darbu NVA. Tomēr arī viņš programmu vērtē atzinīgi: «Labāk taču bija pelnīt kaut kādu naudiņu nekā sēdēt tikai mājās.»