Šleseru kā politiķi bērējuši neskaitāmas reizes, tomēr dažādiem līdzekļiem minētais kungs arvien bēres atlicis. Vai tas izdosies arī šoreiz?
Šķiet, Šlesers un viņa politiskā organizācija pieļauj vairākas kļūdas. Pirmā. Var saprast Šlesera personīgās jūtas pret Zatleru, tomēr tās nevajag pārcelt uz paša partijas darbu. Zatlera nemitīgā kritizēšana, eksprezidenta āzēšana, atdarinot partijas nosaukumu, grauj LPP/LC pašas pucēto «darītāju», «rīcības cilvēku» tēlu, radot sajūtu, ka LPP/LC līderim ir svarīgāk priekšvēlēšanu laiku izmantot, lai kārtotu savas attiecības ar Zatleru, nevis uzrunātu vēlētājus. Otrā. Sava ministru piedāvājuma nosaukšana ir pareiza, jo vairākums no pretendentiem ir labi pazīstami. Kļūda ir tā, ka LPP/LC, šķiet, neapzinās, ka dažu ministriju apvienošanas ideja ir krietni par maz, lai radītu iespaidu, ka konkrētais politiskais spēks grib un māk veikt reformas. Palicis bez Šķēles ekonomiskās domāšanas, Šlesers atgriežas skaļu solījumu periodā. Trešā. Šleseram kā privātpersonai ir tiesības uz savu viedokli par to, cik pamatoti viņš tiek dēvēts par oligarhu un vienu no Trim Lielajiem Ļaunajiem. Tomēr partijai būtu nācis par labu, ja tā ne tikai valgām acīm skatītos uz savu līderi (kā var noprast, lasot materiālu par kongresu), bet arī publiski atzītu savas kļūdas. Tā ir elementāra pieklājība - nevar visu laiku sevi slavēt vai pieteikt par upuriem. Šajā kontekstā ļoti žēl, ka partija, cik saprotams, mazāk ieklausās savā biedrā ekspremjerā Godmanī.