Kārtējo reizi « mazākais ļaunums»
1. Par topošās koalīcijas stabilitāti, šķiet, nav ilūziju ne tikai ļaunajiem preses skribentiem, bet arī pašam premjeram un viņa nākamajiem kolēģiem. Līdz ar to Dombrovskim atliek paļauties uz diviem faktoriem. Pirmais: viņš nav salamājies ar ZZS, attiecīgi vajadzības gadījumā koalīcijas stutēšanai var piesaistīt šo spēku. Tomēr premjeram un Vienotībai jārēķinās, ka šādā gadījumā ZZS diktēs savu cenu, kas būs augstāka nekā šobrīd. Otrais: politikā neapšaubāmi ir zināma inerces radīta stabilitāte. Kad ilgstošas tirgošanās rezultātā sadalīti posteņi ne tikai valdībā, bet arī Saeimas komisijās un citos varas atzaros, raustīšanos Brīvības ielā bremzē apziņa, ka tad juceklis sāksies krietni plašākā frontē, nekā kasoties par ministru posteņiem. Abi faktori ir vērā ņemami, tomēr lielais nezināmais ir procesi Zatlera Reformu partijā (ZRP). Tie ir tik, pieklājīgi izsakoties, dinamiski, ka partneriem labāk vajadzētu neraustīt velnu aiz astes un nemēģināt piepalīdzēt partiju novājināt.
Informatīvais karš - tā ir realitāte
2. Koalīcijas likteni lielā mērā noteiks arī tās spēja skaidrot savus darbus. Proti, Saskaņas centrs (SC) izmantos ikvienu iespēju, lai valdības lēmumus komentētu kā prettautiskus, un te nu koalīcijai būs jārisina divi uzdevumi: a) atrast komunikācijas kanālus ar sabiedrības daļu, kas ir ārpus latviešu informatīvās telpas (šis ir vissvarīgākais), b) nepārņemt koalīcijas veidošanas procesa slikto praksi sniegt pretrunīgus, pārsteidzīgus paziņojumus. Sīkāk aplūkojot pirmo uzdevumu, valdībai jābeidz ignorēt krievu informācijas telpā izskanošo dezinformāciju kā kaut ko prognozējamu, apnicīgu, nelabojamu, bet kopumā mazsvarīgu. Ja cittautiešu auditorija būtu mazāk «barota» ar meliem, valsts nebūtu nonākusi pēc vēlēšanām piedzīvotajā situācijā, kas turklāt turpina eskalēties. Meliem nav jāļauj izplatīties pašplūsmā - politiķiem situācija ir jāmonitorē un pašiem jānāk klājā ar atspēkojumiem/skaidrojumiem. Jābeidz jaukt izteikšanās brīvību ar apzinātu kūdīšanu. Runājot par komunikācijas kanāliem, jārēķinās, ka pašreizējā krievu informatīvajā telpā koalīciju nelaidīs, pat ja tā uzprasīsies. Atliek atgriezties pie novājinātā sabiedrisko mediju resursa - skaidrs, ka LTV ziņas krievu valodā vai kādu raidījumu titrēšana pat finansiālu ieguldījumu gadījumā neļaus tām līdzvērtīgi sacensties ar Krievijas kanāliem vai to pašmāju līdzdziedātājiem. Tomēr lielāka uzmanība pret sabiedrisko mediju saturu krievu valodā būtu vismaz labas gribas žests cittautiešu kopienas virzienā - ka ar to grib runāt ne tikai SC & Co.
Savukārt, kas attiecas uz balamutu bremzēšanu pašā koalīcijā, tiem, kuri tādai nepiekrīt, varētu atgādināt, cik nelāgi izskatījās Vienotības un ZZS publiskie savstarpējie kodieni. Ja tik graujoši izskatījās divu partiju sacenšanās daiļvārdībā, var iedomāties efektu, salikumam kļūstot vēl raibākam.
Meklējam «lielāko kretīnu»
3. Ņemot vērā, ka SC turpinās uzturēt tēmu par nelietību, neaicinot partiju valdībā, topošajai koalīcijai vismaz vajadzēja jo īpaši piestrādāt, lai tās ministri būtu maksimāli kompetenti un «nesitami» ar indīgām piezīmēm vai «skeletiem skapī». Kas to deva! Nu SC ne tikai varēs visos iespējamos veidos runāt par «cittautiešu ignorēšanu», bet visai viegli norādīt, kādus tipiņus piedevām šai netaisnībai tās «latviešu partijas» salikušas ministrijās. Šajā ziņā visiecirtīgāk rīkojas ZRP, kas, šķiet, uzskata, ka dārgie partneri to jau pietiekami pazemojuši, un attiecīgi neuzskata par iespējamu piekāpties ministru personāliju līmenī. Tomēr nav prāta darbs uzturēt kandidatūras, kas vai nu nav guvušas vēlētāju atbalstu (nav kandidējušas vai ir, bet nav ievēlētas Saeimā), vai izraisa neizpratni pat pašas ZRP iekšienē. ZRP vadībai vajadzētu ar vēsu prātu saprast: ja viņi grib uzvarēt karā, var atļauties zaudēt arī kādā kaujā - partiju vērtēs pēc tās cilvēku paveiktā, tāpēc, pirms darbs tiek sākts, piekāpties personāliju jautājumā nav nekāds negods vai vājuma pazīme.
Šajā kandidatūru vērtēšanas procesā liela nozīme ir arī partneru argumentiem. Piemēram, ir bezjēdzīgi malt tēmu par Edmunda Sprūdža izglītību vai lecīgumu - jautājums ir jāskata, uzsverot, cik nozīmīgas valdībai būs attiecības ar pašvaldībām (budžeta konsolidācija, sociālekonomiskais stāvoklis vispār) un vai nenoliedzami enerģiskais ZRP kandidāts, kuram objektīvi nav pieredzes visai specifiskajā pašvaldību pasaulītē, būs tas īstais tieši šajā postenī. Citiem vārdiem, nevis smīkņāt, bet samērot kandidātu labās īpašības ar konkrētajiem uzdevumiem un varbūt piedāvāt ko citu.
P. S. Ņemot vērā, cik bieži koalīcija uzsver tiesiskuma tēmu, nedaudz mulsinoši, ka tēmai būtiskajam tieslietu ministra postenim un kandidātiem uz to pievērsta, salīdzinot ar citiem amatiem, niecīga uzmanība.
P. P. S. No pieteiktajiem ministru kandidātiem lielākā intriga pozitīvā nozīmē ir iespējamais satiksmes ministrs. Pieredzējušā diplomāta Aivja Roņa virzīšana varētu liecināt par akcentu maiņu - ka šajā postenī ir nepieciešams cilvēks, kurš zina, ko ģeopolitiski vēlas mūsu sabiedrotie NATO un ES. Laikam jau ir pamats transporta, sakaru infrastruktūrai pielikt šādu «uzraugu»...