Stāsts jau nav par krekliem, bet par sirdsapziņu - vai par pašcieņu vairāk. Stāsts ir par mums, nevis ASV diplomātiem, kuru «Rīgas telegrammas» beidzot parādījušās arī Latvijas portālos.
Stāsts ir par tiem, kuri ASV vēstniecībā tik ļoti iejutušies kā mājās, ka aizmirsuši, ka Latvija ir neatkarīga valsts. Stāsts nav par ASV diplomātiem, kuri laipni klausās un aicina pienākt vēl. Stāsts ir par Latvijas augstākajām amatpersonām un prokuroriem, ierēdņiem un specdienestu darbiniekiem, kuri svešas valsts vēstniecībā dalās ar vēl neizmeklētu lietu gaitu. Ar ASV vēstnieci kā mammu laukos dalās Latvijas iekšpolitiskās dzīves netīrajā veļā. Vai prokurors Zviedrijā citas valsts vēstniekam sūdzētos un atskaitītos? To būtu grūti iedomāties. Tas ir stāsts par mums.
Pagājušajā nedēļā WikiLeaks nolēma publicēt pilnībā visus tās rīcībā esošos diplomātiskās sarakstes ziņojumus. Pilnībā - tas nozīmē, ka WikiLeaks dokumentos tagad publiskoti arī informatoru uzvārdi. Pirms tam WikiLeaks dokumenti tika publiskoti «seriālos» atlases veidā. Piecos starptautiskajos medijos - The New York Times, The Guardian, El Pais, Der Spiegel un Le Monde - tikai pēc tam, kad tos bija rediģējuši ASV izlūkdienestu pārstāvji, vēsta Christian Science Monitor.
ASV vēstniece Latvijā jau paudusi bažas, ka noplūdinātā informācija var apdraudēt materiālos atrodamo personu drošību. Šādus paziņojumus ASV amatpersonas izplata visā pasaulē. Tomēr ASV aizsardzības ministrs uzreiz pēc pagājušā gada novembrī organizētās WikiLeaks noplūdes atzina, ka noplūdinātā informācija nesatur pašu Amerikas Savienoto Valstu drošībai nozīmīgu informāciju.
WikiLeaks akcija pārāk atgādina spēli «Izkrāso pats!», kurai uz vāciņa otrā pusē rakstīts «Made in USA». Visa pasaule naski krāso sevi paši. Paši savām rociņām iekrāso sevi ASV diplomātu viedokļu kontūrās. Paši izplata ASV vajadzīgo viedokli par notikumiem savās mājās un pasaulē.
WikiLeaks kampaņas rezultāts - ASV skatījums uz pasauli izplatīts tādā tirāžā un tādai auditorijai, kuru nesasniegt ar Baltā nama preses konferences palīdzību. Nevienā oficiālā runā, nevienā intervijā nevar būt tik krāšņu epitetu, kādi atrodami neoficiālajā diplomātu sarakstē, ko ar lepnumu piedāvā WikiLeaks. Vai ASV vēstniece varētu nosaukt kādu Latvijas amatpersonu par «problemātisku indivīdu» vai «Lordu Voldemortu» tāpat vien, teiksim, intervijā Dienai?
Varbūt nelaimīgajam Asānžam bija citi plāni, nevis amerikāniskā pasaules skatījuma popularizācija, kad viņš veidoja WikiLeaks kā pasaules kompromatu vietni, lai cīnītos par jaunu pasaules kārtību, diskreditējot veco politiku. Tomēr ASV ir PR dzimtene. Defekts sekmīgi padarīts par efektu. Vismaz Latvijā noteikti.