Lielveikalu apmeklētāji neiebildīs pret lētāku cūkgaļu. Pie pašreizējā ienākumu līmeņa zemāka cena uzveiks patriotisma jūtas un vēlmi baudīt ekoloģiski tīru pārtiku. Dioksīna skandāla dēļ nespēdami tikt pāri Krievijas un Ķīnas robežām, par dempinga cenām piedāvātie vācu rukši nonāk uz mūsu galda. Patīkami, ka par to pašu naudiņu vēders pilnāks. Taču šāda «ne mana cūka, ne mana druva» pieeja ilgtermiņā rūgti atmaksājas. Kam tad vēl nav skaidrs, cik muļķīgi bija aizvērt cukura rūpnīcas?
Zaudējot 25 latus uz katru cūku, Latvijas cūkkopji ilgstoši pastāvēt nevarēs. Protams, ne jau tikai vāciešus var vainot pašmāju lauksaimnieku nedienās. Labības cenu straujais kāpums pasaulē slikto ražu dēļ ir draudu pamatcēlonis. Taču nebūtu taisnīgi vainot Latvijas uzņēmējus, ka tie nemāk saražot cūkgaļu tikpat lēti kā citviet Eiropā. Neba nu mūsu lauksaimnieki saņem tādas pašas subsīdijas kā vecajās ES dalībvalstīs, un neba nu mūsējiem bijušas iespējas veikt tādus uzkrājumus.
Zemkopības ministrijas teiktais, ka dara visu iespējamo likuma robežās, nepārliecina. Kaut arī pašreiz cūkgaļas cenas atkal kāpjot, līdzīgas šoka terapijas atkārtošanās par bezdarbniekiem var padarīt ne tikai cūku audzētājus, bet arī barības ražotājus utt. Pieļaut, ka arī netaisnīgas konkurences dēļ pašu cūkkopība iet bojā, bet vēlāk nākas ēst dārgas svešzemju cūkas, būtu kārtējā cūcīgā valdības rīcība lauksaimniecības jomā.