Dobē Njaorē uzstāsies šovakar plkst. 19 Dzintaru koncertzālē festivālā Summertime - aicina Inese Galante.
Kā kļuvāt tik daudzpusīga māksliniece, un kur sniedzas jūsu talantu saknes?
Es sekoju sava tēva mākslinieka pēdās. Kopš divpadsmit gadu vecuma kopā ar tēvu un viņa sievu dzīvoju Abidžanā Ziloņkaula Krastā (Kotdivuārā) mākslinieku ciematā. Tur kopā ar citiem pusaudžiem mācījos deju, mūziku un teātri. Šeit es ne tikai apguvu skatuves mākslas, bet arī satiku savu vīru Kolēnu Larošu de Felinu, viņš mūsu grupā spēlē ģitāru. Par mūziķi kļuvu, pateicoties tēvam un mākslinieku kopienai, kurā uzaugot iemācījos gan dejot un dziedāt, gan komponēt, spēlēt dažādus mūzikas instrumentus un teātri. Tā bija ārkārtīgi laba skola. Ieradusies Francijā, mācījos vēl papildus, lai uzlabotu vokālo tehniku. Kad jau biju laidusi klajā savu pirmo albumu Ano Neko, sāku sniegt koncertus, un arī tie bija laba skola.
Mans tēvs un pamāte ir no Bete etniskās grupas, māte - no Apollo etniskās grupas. Vecāki man vienmēr palīdzēja, tēvs vēl joprojām dod padomus komponēšanā, palīdz pārtulkot dzeju. Varu izpausties ļoti dažādi, tomēr priekšroka ir dejai un mūzikai.
Vai muzikāli ir arī jūsu bērni?
Man ir divas meitas. Viņām patīk dejot un dziedāt. Es mājās dejoju un dziedu kopā ar viņām. Viņas vēl ir mazas un vēl ir daudz laika kļūt par to, ko pašas vēlēsies.
Cik ilgi jau esat koncertmāksliniece? Tas jums šķiet grūts, neatlaidīgs darbs vai prieka avots?
Man ir 32 gadi, un es sāku uzstāties, kad biju jau dzirdējusi daudzu citu mākslinieku koncertus. Atzīšos - sākumā nekomponēju, to iemācījos, pateicoties savam vīram, kā arī vairāku projektu gaitā, kopā ar citiem mūziķiem. Dažreiz ir grūti dzīvot mākslai, taču man paveicies, ka producenti atbalsta manas idejas. Es joprojām turpinu, jo man patiesi patīk tas, ko es daru. Priecājos par savu izvēli un to pieņemu. Darbs ir mans dzinējs. Radošais darbs un uzstāšanās ir mana dzīve, un es uzskatu, ka darbs dara darītāju.
Protat arī sarunāties septiņos afrikāņu dialektos, kuros dziedat?
Mana dzimtā valoda ir Bete. Dziedu vairākās valodās, lai parādītu pasaulei afrikāņu valodu skaistumu. Tas ir arī veids, kā apvienot cilvēkus. Valodas ir būtiska Āfrikas kontinenta bagātība, savām dziesmām izvēlos tās, kuras ir manai sirdij vistuvākās. Es neprotu tajās visās sarunāties, tāpēc lasu dzejoļus franču valodā un lūdzu citiem mūziķiem tos pārtulkot.
Kāds ir jūsu dziesmu vēstījums? Kur smeļat iedvesmu?
Mana vēstījuma avots ir pati dzīve. Es dziedu par netaisnību, mani dziļi satriec sieviešu problēmas un bērnu tirdzniecība. Es dziedu par to, ka tiek izcirsti meži. Es ļauju savai sirdij runāt. Iedvesmu atrodu savā un citu cilvēku dienišķajā dzīvē. Mani vada vēlēšanās apliecināt mīlestību, mieru, iecietību. Manuprāt, iedvesma ir dievišķa, jo dažreiz melodijas un vēlme rakstīt vienkārši rodas pašas no sevis.
Par ko vēstī jūsu jaunais albums Na Dre?
Es tajā runāju par piekautām sievietēm, cildinu draudzību un mīlestību, runāju par mūsu valsti, par nāciju emigrāciju, meklējot darbu. Es vēlos, lai šīs dziesmas paliktu atmiņā. Tā ir afropopmūzika, taču mēs spēlējam tradicionālos instrumentus, saglabājot savas saknes.
Ko vēlaties pasaulei atklāt par savu dzimteni, tās kultūru, cilvēkiem, likteni?
Āfrika daudzās jomās ir neattīstīta, tomēr tai piemīt liels spēks. Cilvēki nepadodas - dara visu kontinenta attīstībai un lai pabarotu savas ģimenes. Viņi ir drosmīgi. Te ciena ģimeni un vecākus ļaudis. Tā ir liela vērtība. Šeit godā tradīciju, un cilvēki vienmēr ir gatavi palīdzēt citiem.
Šodien dzīvojam brīnišķīgā vai biedējošā pasaulē?
Brīžiem ar lielām bailēm veros mūsu rītdienā, taču nezaudēju cerību un iztēlojos pasauli, kurā ir daudz mīlestības un sapratnes, arvien mazāk kara un arvien vairāk brīvības. Iztēlojos labāku Āfriku un pasauli. Es raizējos par nedrošo Āfrikas nākotni. Es ciešu, redzot, ka politiķus neinteresē iedzīvotāju vajadzības. Man dod cerību bērna smaids, esmu svētīta ar ģimeni un laimīga uz skatuves, savā radošajā darbā.