Tagad iekoptas mājas un neliela saimniecība, bērni mācās Špoģu vidusskolā, bet šogad, pateicoties _Lattelecom_ projekta _Pieslēdzies, Latvija!_ akcijā _1+1=90_ dāvinātajam portatīvajam datoram, mājas iemītnieku sadzīvē ienācis arī internets.
Vecmāmiņa - datorfane
No mājas sliekšņa uzmūrēta lēzena cementa nobrauktuve. Saimnieks Ivars skumji pasmaida - tikko, 19.septembrī, bijusi jubileja, pagājuši pieci gadi kopš nelaimīgā kritiena, pēc kura viņš pārvietojas ratiņkrēslā. Mājas sliekšņi, durvis un mēbeļu izvietojums tagad pielāgots tam, lai ar ratiņiem varētu ērti izbraukt, Ivars lepni paziņo, ka nu jau brauc arī ar automašīnu. Nelaime likusi autovadītāja tiesības iegūt arī Ievai, kura strādā 12 km attālajā Aglonas ciematā, viņas mammai Lidijai Aglonietei piederošajā grāmatu un svētlietu veikaliņā. Arī vēstuli par meitas ģimeni Lattelecom akcijai uzrakstījusi vecmāmiņa, kas esot liela datorfane, pirmā visā ģimenē apguvusi datorprasmi. Līdz šim Ievas un Ivara mājās bijis vecs dators, to puikas nopirkuši par naudu, kas saņemta, vācot metāllūžņus.
Pieslēgt internetu pat neplānojuši, jo gan dators vecs, gan Lattelecom pieslēgums licies neiespējams lielā attāluma dēļ no apdzīvotajām vietām. Tagad, kad saņemts portatīvais dators, sākuši interesēties un atraduši iespēju izmantot Bite bezvadu pieslēgumu. «Nebūtu šī jaunā datora, par internetu pat nedomātu. Tagad jau arī mūsu tētis apguvis internetbanku, rēķinus apmaksā, bet vairāk jau bērni izmanto internetu mācībās, arī ar draugiem sazinās. Agrāk, ja vajadzēja internetu, nācās skriet pie vecāsmātes uz Aglonu,» saka Ieva.
Stirnas pagalmā
Tagad jaunais dators vairs nav Uļikos - ģimene kopīgi izlēmusi, ka tas vairāk nepieciešams vecākajam dēlam Mārtiņam, kas šogad iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, transporta un autoceļu būves nodaļā. Mamma priecājas, ka dēlam izdevies iekļūt budžeta grupā, trīs no centralizētajiem vidusskolas beigšanas eksāmeniem viņš nokārtojis B līmenī. Tagad vīriešu darbi mājās ir uz desmitās klases skolēna Edgara pleciem, māšele Vanda mācās 9.klasē.
Ieva stāsta, ka šajā gadā bijuši vairāki patīkami pārsteigumi, to skaitā ceļš, ko pagasta vadība uzbērusi līdz pat mājām. Līdz šim tas pavasaros un rudeņos bijis neizbraucams. «Mēs te esam viena no nedaudzajām apdzīvotajām mājām, pēdējo desmit gadu laikā kaimiņi ir izmiruši. Nesēdēsi jau, rokas klēpī salicis, un nevaidēsi. Cenšamies būt optimisti. Kad atnācām, mājai nebija grīdas, nebija logu, nebija krāsns. Visu izdarījām. Tagad ūdensvads ir iekšā, kanalizācija, plītis samūrējām. Tas Mārtiņa nopelns, viņš man ir vectēvā atsities, ar zelta rokām,» Ieva stāsta. «Vēl pirts jāuzbūvē,» saimnieciski attrauc Edgars: «Tuvāk mājām un lielāka, lai tētis var iebraukt iekšā.»
«Uz ārzemēm nekad nebrauktu projām, tur nav māju, nav siltuma. Te ir skaisti, no rīta dzer kafiju un lūkojies pa logu, kā stirniņas staigā. Jādzīvo!» Ieva ir optimiste.