Art Dￃﾩco jēdzienu 1925. gadā skaļi nosauca vārdā Lekorbizjē mākslas vēsturē iezīmīgajā Parīzes Starptautiskajā dekoratīvo mākslu un moderno industriju izstādē/l' Exposition internationale des Arts dￃﾩcoratifs et industriels modernes. Bet porcelāna darbnīcas Baltars (no latīņu ars Baltica - 'Baltijas māksla') darbi, kuri vēlāk tiek raksturoti kā spilgti Art Dￃﾩco paraugi, izstādē jau saņem divas zelta un vienu bronzas medaļu. Parīze tolaik ir Eiropas avangarda mākslas citadele, un latviešu mākslinieki tur dabiski iekļaujas - nedrīkst aizmirst arī Jēkaba Bīnes un Jāņa Munča laurus Parīzē. Līdz 26. aprīlim šo Latvijas kultūras kanona vērtību izgaismos Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja un Pētera Avena fonda organizētā izstāde, kurā apskatāmi studijas Baltars audzēkņu trauku apgleznojumi un skices.
Darbnīcas izveidotāji bija ievērojamie gleznotāji Romans Suta un Aleksandra Beļcova, grafiķis Sigismunds Vidbergs; te strādāja arī gleznotāji Erasts Šveics un Lūcija Kuršinska. Finansiāli darbnīcu atbalstīja žurnāliste Austra Ozoliņa-Krauze. 1925. gada sākumā Ozoliņai-Krauzei piederošās mājas dzīvoklī tika iekārtots darbnīcas Baltars salons porcelāna izstādīšanai un pārdošanai, bet tā paša gada rudenī pie darbnīcas tika atvērta porcelāna apgleznošanas studija, ko vadīja Romans Suta un Dmitrijs Abrosimovs. To apmeklēja 11 jauniešu bez iepriekšējas mākslas izglītības.
«Nelielā kolektīva kopdarbības pamatā bija Romana Sutas ideja par nepieciešamību radīt Latvijā cilvēkvidi, kas vienotu tā laika moderno mākslu ar nacionālo tradīciju. Keramikas izstrādājumiem, kuru ražošanai Latvijā bija jau ilgstoša vēsture, vajadzēja kļūt par jaunā stila interjera sastāvdaļu,» raksta E. Kļaviņš. Baltara mākslinieciski augstvērtīgais sniegums mudināja arī porcelāna fabriku M. S. Kuzņecovs un J. C. Jesens vadībai aktīvāk pievērsties unikālajam mākslas porcelānam, kurā saskatāmas gan kubisma, gan konstruktīvisma, gan Art Dￃﾩco laikmetīgās idejas.
«Baltara mākslinieku motīvi bija daudzveidīgi: gan abstrakti, ģeometriski laukumi kubisma garā, gan abstrahēti tautiski ornamenti, gan stilizētas, gan reālistiskākas sadzīves ainas ar tēliem etnogrāfiskos vai sava laika tērpos, gan karnevāliskas vai eksotiskas Austrumu ainas, gan skarbās Latvijas politiskās vēstures atskaņas,» raksturo E. Kļaviņš. Ziņas par studiju Baltars ir skopas, tāpēc izstādes Darbnīcas «Baltars» studija. 1926-1928 kuratore Ludmila Neimiševa cer uz sabiedrības atsaucību.
Punktu Baltara pastāvēšanai 1928. gadā pielika gan S. Vidberga aiziešana no studijas, gan skumjš starpgadījums - gandrīz visi darbi no izstādes Amerikā atgriezās saplīsuši.
Izstāde