Kāpēc jūs vispār izvēlējāties salīdzināt šīs trīs valstis? Vai Latvijas, Īrijas un Īslandes situācija ir tik līdzīga?
Taisnība, ka nav divu vienādu valstu, bet šajās trīs valstīs ir vairākas līdzības. Pirmkārt, visās trijās pirms krīzes bija liels ekonomikas burbulis, kas parādījās kā ārkārtīgi liels nekustamā īpašuma, īpaši mājokļu, cenu pieaugums. Otrkārt, pieauga kredītu apjomi un samazinājās noguldījumi. Treškārt, visas trīs valstis krīzē ļoti smagi cieta, visām trim valstīm bija jāgriežas pie Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas partneriem pēc palīdzības, un visas trīs ir salīdzinoši mazas Ziemeļvalstis. Domāju, ka manis nosauktās līdzības jau ir pietiekamas, lai šīs valstis varētu salīdzināt.
Kas, jūsuprāt, noteica to: iesaistīties vai neiesaistīties valstij banku glābšanā, ārēji spiedieni?
Runājot par Latviju, zinām, ka valsts glāba Parex banku, taču vairāk nekā divas trešdaļas no Latvijā esošajām bankām vada citās valstīs, galvenokārt Skandināvijas valstīs, bāzētas bankas. Tādējādi Latvijas gadījumā banku glābšana valdībai izmaksāja diezgan maz - mazāk nekā 10 procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir pat mazāk nekā Īslandē, kur valstij tas izmaksāja 20 procentus no IKP, savukārt Īrija šim nolūkam iztērēja ap 40 procentiem no IKP.
Īrijā lēmums par banku glābšanu bija vistīrākā pašu īru izvēle. Jau 2008. gadā, aptuveni divus gadus pirms banku glābšanas, Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas programmas Īrijai noteica, ka viņu valdībai jāuzņemas atbildība par īriem piederošo banku uzticamību, tādējādi aizsargājot pašai savus pilsoņus. Taču Īrijā atšķirībā no Latvijas aptuveni pusi no banku sistēmas kontrolēja vietējās bankas un tikai otru pusi - starptautiskās bankas, tāpēc pašiem piederošo banku glābšana bija pašas īru valdības vēlme un netika ietekmēta no ārpuses. Līdz ar to Īrijas valdība bankām jau 2008. gadā deva garantijas, bet otrreiz to bija spiesta darīt ārēja spiediena dēļ. 2010. gada beigās, kad sākās aizdevuma programma, no Eiropas Centrālās bankas bija spiediens garantijas pagarināt. Vēlēšanu kampaņas laikā 2009. gada beigās un 2010. gada sākumā tā bija nozīmīgs strīdus jautājums, un opozīcija, kas nāca pie varas, uzskatīja, ka garantijas jāuzņemas pašiem banku īpašniekiem, taču vēlāk bija spiesta mainīt savu pozīciju Eiropas Centrālās bankas un citu valstu, īpaši Lielbritānijas un ASV, spiediena dēļ. Jāatzīmē gan, ka 2008. gadā banku parādsaistības bija augstas, bet divus gadus vēlāk, kad Īrijas valdība vēlējās mainīt tās politiku, tās bija mēreni zemākas.
Pētījumā minēts, ka Īslande, kas bankas neglāba, patlaban ir vislabākajā situācijā no pētījumā apskatītajām valstīm, bet vai, jūsuprāt, arī Latvija būtu labākā situācijā, ja banka nebūtu glābta?
Nē, es tā nedomāju. Tas, kas varēja mainīt situāciju un palīdzēt valstij, bija lata devalvācija, taču, kā jau minēju, bankas glābšana nebija tik nozīmīga problēma Latvijā, jo lielākā daļa banku nepieder vietējiem. Tas, ko pieminu arī savā pētījumā, ir, ka, ja bankām ir nepareizi veidota politika un attiecīgi tās slikti ietekmē patērētāju rīcību, tad tām ir jāļauj bankrotēt.
Latvijas gadījumā tas nebija tik nozīmīgi, taču pilnīgi citu ekonomikas scenāriju, manuprāt, mēs būtu redzējuši, ja Latvijas Banka būtu atļāvusi valūtas devalvāciju par piecpadsmit procentiem vai pat nedaudz vairāk. Ja Latvija būtu to izdarījusi jau 2008. gadā, situācija būtu bijusi daudzkārt labāka. Valsts ekonomika cieta ļoti smagi - produkcijas izlaides kritums bija iespaidīgs ne tikai tajos ekonomikas sektoros, kuros iepriekš bija neadekvāts pieaugums, bet visos, turklāt bezdarba pieaugums bija ļoti straujš, un šajā situācijā lata devalvācija būtu ārkārtīgi palīdzējusi.
Viens no valdības apsvērumiem glābt Parex bija bažas, ka cilvēki varētu zaudēt ticību bankām, kas izsauktu masveida naudas izņemšanu arī no citām, jo savulaik Latvijā ir bijuši gadījumi, ka, bankām bankrotējot, cilvēki zaudēja visu tajās noguldīto naudu. Vai šādam uzskatam, jūsuprāt, bija pamats?
Visās trīs Baltijas valstīs Skandināvu banku tirgus daļa ir ļoti augsta. Tās savukārt ir stabilas pēc definīcijas, kamēr vien to mātesbankas ir stabilas, un varējām redzēt, ka tās tādas bija visu krīzes laiku. Tāpēc nebija iemesla uzskatīt, ka SEB vai kāda cita Skandināvu banka varētu bankrotēt. No šīs perspektīvas, tas nebija pietiekami pamatoti. Manu viedokli pierāda arī Īslandes piemērs, kur praktiski sagruva visa banku sistēma un visi banku īpašnieki piedzīvoja milzīgus zaudējumus, bet tajā pašā laikā noguldītāji saņēma garantētos noguldījumus un nezaudēja neko un situāciju viegli pārvarēja.
Esam dzirdējuši arī no ekonomistiem ārpus Latvijas, ka Latvijas gadījums ir paraugs citiem, bet, piemēram, par Īslandi tas ir dzirdēts retāk. Kāpēc tā?
Ja skatās, kas galvenokārt saka, ka valsts ir izvēlējusies labāko stratēģiju, tad tie parasti ir oficiālie avoti, kā, starp citu, ir arī Īrijas gadījumā. Jāatzīst, ka ne visai bieži esmu dzirdējis, ka Latvija ir izdarījusi pareizo izvēli. Es par to esmu dzirdējis diezgan daudz kritikas un tāpat esmu redzējis, ka ļoti daudzi visaugstāk vērtē tieši Īslandes pieņemto stratēģiju, tajā skaitā ne tikai Starptautiskais Valūtas fonds, kas atbalstīja viņu programmu, bet dažādu valstu ekonomisti.
Gribu atkārtoti uzsvērt, ka, manuprāt, bija svarīgi devalvēt valūtu, taču, lai arī tas netika izdarīts, es ļoti novērtēju un redzu milzu panākumus tajā, kas Latvijā ir izdarīts kopš tā laika. Nezinu nevienu valsti, kas būtu veikusi tik lielas pārmaiņas, tik milzīgu un vienlaikus nozīmīgu valsts sistēmas sakārtošanu, kādu paveica Latvija vienā - 2009. - gadā, kad valsts spēja konsolidēt fiskālo balansu vairāk nekā par 9 procentiem no IKP laikā, kad ekonomikas kritums jau bija 17 procentu. Tas bija ievērības cienīgs sasniegums. Tāpat nozīmīgas bija strukturālās reformas un veiksmīga finanšu sektora stabilizēšana. Sasniegumi būtu vēl labāki, ja lats būtu devalvēts. Taču novērtēju valdības un Latvijas cilvēku spēju iznākt no krīzes, ar pārdomātu konsolidāciju, kas bijusi ļoti veiksmīga.