Jezga ap šā gada Nobela Miera prēmiju iešņāpj vēl vienu asāku kontūru tai nepatīkamajā patiesībā, ko piesardzīgi ļaudis centušies uzturēt pēc iespējas izplūdušāku: mēs dzīvojam divās pasaulēs. Tai mūsējā - demokrātijā un tiesiskumā - dzīvojošie vai vismaz to vairākums sapratīs Krievijas cilvēktiesību organizācijas Memoriāls vadītāja Arsēnija Roginska sentimentu, kad viņš, komentējot savas valsts padošanos Ķīnas spiedienam neapmeklēt šā gada Nobela prēmijas ceremoniju Oslo, Maskavas izvēli pretstatīja «pasaules vienprātībai cilvēktiesību sfērā». Tā jau mēs domājam, šai savā pasaulē dzīvodami un saukdami to par visu pasauli.
Ne tuvu tādās domās par indivīdu un grupu brīvībām un tiesībām ir tai otrajā pasaulē, kur «vadāmā demokrātija» skaitās izcila politiskā domas pērle, nevis kalambūrs un farss. Oficiālajai Pekinai, kas tai otrajai pasaulei raksturīgi uzurpē patiesības zināšanu par to, kas tautai labāk, arguments nav ne 200 cilvēku, kas uz 11 gadiem ieslodzītā daudzpartiju sistēmas prasītāja Liu Sjaobo vietā būtu gatavi braukt pēc Nobela medaļas, ne kaut vai cik turpat Ķīnā un citviet. Tāpēc liekulīga ir tās apelēšana pie «lielākā labuma», kura vārdā tā apspiež cilvēku tiesības uz dažādām šai pasaulē pašsaprotamām brīvībām, jo nav jau tāda lieluma un daudzuma, kas to spētu pārliecināt.
Kā noprotams no Sjaobo kunga un ļoti daudziem citiem, šīs divas pasaules nav teritoriāli šķirtas. To dzelžainie priekškari ir prātā. Un prātīgi ir to greizo loģiku pie katras iespējas apšaubīt. Par to pateicība Liu Sjaobo un Nobela komitejai.