Sabiedrībā visnotaļ izplatīts ir priekšstats, ka tie ļaudis, kuri kārpās augšup varas hierarhijā, cenšas «tikt pie siles», respektīvi, iespējas iedzīvoties materiālos labumos. Apcerīgāk noskaņoti un gados vecāki indivīdi varētu pat teikt, ka nekas daudz nav mainījies kopš krāšņākajiem padomju varas gadiem, kad sistēma deklarēja strādāšanu vienīgi tautas labā, tomēr dažāda līmeņa funkcionāri labprāt izmantoja savu stāvokli «deficīta» izkarošanai. Vienīgā atšķirība - tolaik runa bija par žiguli ārpus rindas, ādas mēteli vai ceļazīmi uz Krimu, tagad - paši zinām, neatkārtosimies.
Jebkurā gadījumā runa ir par taustāmiem labumiem. Tomēr vēsturnieku pētījumi par to, kā funkcionēja kompartijas nomenklatūra (sk. Krievijā iznākošā filozofijas un socioloģijas žurnāla Ņeprikosnovennij Zapas šā gada trešo numuru) uzrāda vēl vienu dienesta stāvokļa izmantošanas formu, kas var vilināt, motivēt rauties augšup utt., - iespēja izlīdzēt savējiem (kolēģiem no komjaunatnes reģionālās komitejas vai studiju biedriem, kolēģu radiniekiem u. c.). Respektīvi, nomenklatūras darbonis negūst tiešu materiālo labumu - bulgāru mēbeļu sekciju vai kādu summu bankas kontā mūsdienu versijā -, toties viņš ir izdarījis pakalpojumu, par kuru kaut kad būs tiesīgs saņemt pretpakalpojumu. Piemēram, atrast darbiņu, kad tādu vai citādu iemeslu dēļ no iepriekšējās darbavietas - kompartijas komitejas vai ministrijas departamenta - nākas aiziet. Šajā ziņā tiešām nekas nemainās - agrāk pārceļoja uz zinātniskā komunisma katedrām, tagad - aģentūrām vai valdēm.
Grūti pateikt, kura no šīm dienesta stāvokļa izmantošanas formām ir noderīgāka pašam sistēmas dalībniekam un postošāka sabiedrībai. Lai kā arī būtu, varas hierarhija XXI gadsimta Latvijā dažos aspektos sevišķi neatšķiras no Leonīda Iļjiča Brežņeva laikiem.