Aptaustīt netveramo
«Izstāde paredzēta ne tikai neredzīgiem cilvēkiem,» par Braila raksta iedvesmotajām tekstīlijām saka māksliniece. «Ir dažādi cilvēku tipi - vieniem svarīgi redzēt, citiem dzirdēt, bet citiem gribas visu aptaustīt. Zinu, ka pēdējiem ir mokoši dzīvot pasaulē, kurā gandrīz nekam nedrīkst skarties klāt.» Sākotnējā ideja, lai arī radusies nejauši, tomēr ir cieši saistīta ar neredzīgu un vājredzīgu cilvēku pasauli. «Viss sākās ar savas tehnikas attīstīšanu. Mācoties Mākslas akadēmijā, bija ļoti svarīgi atrast savu rokrakstu, bet rokraksts tekstilmākslā sākas ar tehniku. Man bija skaidrs, ka neviena no tradicionālajām nav mana.»
Pēc vairākiem eksperimentiem, ko novērtējuši gan pasniedzēji, gan skatītāji, G. Strautmane esot apstājusies pie kaut kā līdzīga knipelēšanas tehnikai. Tas ir - uzzīmēt rakstu, izspraudīt mazas adatiņas ornamenta veidā un ap tām tīt diegus. «Ja pareizi satīts, izņemot adatas, rokā paliek mežģīne,» saka māksliniece. Lielāka problēma bija ornamenti mākslas darba pamatā. «Bija skaidrs, ka tiem nav jābūt tādiem, kādus piedāvā tautas daiļamata meistari. Nonācu līdz Braila rakstam. Pieredzes nebija nekādas, tikai pārliecība, ka šādi iespējams rakstīt ar tekstila mežģīnēm. Mani fascinē lietas, kuras redzamajā pasaulē nepastāv. Un Braila raksta izvietojums ornamentā ļāva neattēlot apkārtējo vidi, to, ko redzam. Šis konteksts lieliski iekļaujas arī neredzīgo tēmā, jo viņi visbiežāk nav neko redzējuši no tā, kas ir apkārt.» Tas esot vispārsteidzošākais - redzīgiem un neredzīgiem izstādes apmeklētājiem, darbus baudot, rodas līdzīgas asociācijas. Tomēr neredzīgs cilvēks nespēj iztēloties, kāda ir mājas vai krēsla forma. To nākas atcerēties.
Attiecību tīklojumi
Pirmais vārds, ko Braila rakstā G. Strautmane iemiesojusi, esot bijis «destrukcija». «Pēc garām meditācijām gan nonācu pie secinājuma, ka negribu darbos kodēt neko, kam ir destruktīva virzība. Gribu vārdus, kas ir ceļoši, izstaro optimismu. Sāku ar katoļu lūgšanām latīņu valodā. Tās man likās ļoti skaistas. Es kā dizainere arī vienmēr ļoti piedomāju par telpu - lai darbs būtu piemērots. Man ir ļoti svarīgi, lai darbam būtu funkcija.»
Abus uzstādījumus labi var novērtēt arī jaunajā izstādē. Darbi taustei piemēroti cilvēkiem, kuru pirksti trenēti skatīt pasauli - tīklojumi un raksti zem nepieredzējušiem pirkstiem izplūst vienā veselumā nesalasāmos tēlos. Iedvesmu G. Strautmane saskata japāņu kultūrā, kas pašai tuva. («Man liekas, ka šie darbi attīstījās pēc tam, kad sāku ēst ar irbulīšiem. Parādījās citas sajūtas.») Savukārt ar acīm skatāmais darbos ir ļoti dekoratīvs. («Es jau laikam nedekoratīvi vispār nespēju strādāt,» darbus izrādot, saka māksliniece.)
Bet arī jēgpilns. «Ar katru jaunu projektu eksperimentēju vairākos līmeņos. Šoreiz sadarbojos ar sociālo un organizacionālo tīklu pētnieku Valdi Krebu, un šie grafiskie zīmējumi jau ir vairāk viņa, nevis manis radīti,» uzsver G. Strautmane. Darbiem nav doti nosaukumi, bet ir apraksti. Piemēram, kā universitātē studenti uztur attiecības savā starpā un ar pasniedzējiem. (Katru cilvēku apzīmē adatas galviņa, attiecības viņu starpā - pavediens.) Vai - infekcijas slimību izplatības ķēde. Vai - naftas produktu glabāšanas punkti stilizētā kartē. «Attiecību ornamenti šoreiz ir arī simboliski, jo, no vienas puses, projektā mēs šoreiz esam divi. Attiecības jau nevar pastāvēt, ja nav vismaz divi. Bet mani fascinē arī tehnika un tehnoloģijas. Esmu datortehnoloģiju skolotāja vidusskolā, un man ļoti patīk viss, ko ar datoru var izdarīt. Skaidrs, ka pati varu uzzīmēt, uzgleznot, bet datos vienmēr ir koncepts. Tas mani fascinē - ornamenti, kuros iekodēts koncepts. Šeit tas ir spēcīgs - katrs punkts apzīmē kādu cilvēku.»
Atpakaļ pie mākslas
Savā veidā darbi Braila rakstā un no tā iedvesmojoties radītie esot G. Strautmanes ceļš atpakaļ pie mākslas. Pēc studijām Berlīnē industriālā dizaina apakšnozarē gribējies tajā arī strādāt, bet «Latvijā jau var nodarboties tikai ar mākslu: neviens negrib ražot jau to, ko vajag ražot, kur nu vēl dot naudu eksperimentiem. Bet dizains - tas ir trakāk nekā bērns.»
Industriālais dizains māksliniecei iemācījis strādāt, nojaucot sevī iepriekš iegūtus priekšstatus un aizspriedumus. Arī izstādē apskatāma šāda robežu pārkāpšana. «Piemēram, kad sēžam ar draugiem pie galda, gleznas, visiem apnikušas, gadu desmitiem karājas pie sienas. Bet mākslas darbam būtu jāiesaistās mūsu ikdienas dzīvē, un, ja darbs šo funkciju vairs nepilda, tad faktiski tam nav nekādas jēgas,» saka G. Strautmane, malkodama kafiju pie galda, kura virsmai cauri izspraucies zaļš augs, bet viena tā puse nosēta ar adatiņām, atrodamām pie sienām izkārtajos darbos.Tomēr visvairāk iedvesmojot skatītāju atsaucība: «Pirmo reizi ir tāds gandarījums. Šajā tēmā ir, protams, daudz kā sāpīga. Es te vēl ļoti maz esmu iekšā, bet mani pārsteidz šīs tēmas dziļums, un dziļums ir tas, ko es meklēju. Skaidrs, ka ornamentus var saražot viegli, bet es strādāju ar konceptuāliem ornamentiem tiem, kas ikdienā no sabiedrības īstenībā ir izstumti. Tas dod motivāciju, kad tā apsīkst.»