Krāšņi un krāsaini
Protams, par Jāņa Petera aforismu Raimonda Paula komponētajā dziesmā var diskutēt. Tomēr sieviešu kārtas būtnēm nekas cits neatliek kā piekrist, īpaši, ja viņas pilda savu pienākumu. Proti, lasa sieviešu žurnālus. Dailes teātra izrādē Īstvikas raganas krāšņa šova ietvarā režisors Dž. Dž. Džilindžers ne vien licis atskaņot minēto dziesmu maksimālā skaļumā, bet arī ilustrējis tās domu visiem savam zīmolam atbilstošiem līdzekļiem. Meitenes, skaistas kā mākslas darbi, un arī ietērptas īstos mākslas darbos, proti, Ilzes Vītoliņas kostīmos, kas tiek nomainīti tik daudz reižu, ka skaits tomēr sajūk (kurpes arī brīnišķīgas, protams, uz galvu reibinošiem papēžiem). Kristapa Skultes liktenīga sarkanvīna krāsās veidotais bagātā Derila van Horna nama interjers ar trepēm kā filmā Vējiem līdzi. Bez neviena sadzīves priekšmeta, ja neskaita dažus krēslus, alkohola pudeles un glāzes netradicionālās krāsās. Šīs Īstvikas raganas zem nosaukuma būtu pelnījušas horeogrāfes Ingas Krasovskas vārdu, jo viņa šķiet īstenā iestudējuma autore, turklāt pret sievietēm, atšķirībā no Džilindžera un visu meiču iekāres objekta - Jura Žagara homme fatal - , izturējusies ar mīlestību, atrādot viņas kā brīžiem draudīgas, tomēr neticami graciozas un valdzinošas būtnes. Izrādes sākums man kā «sievietei sievietes gados» arī šķiet jauks, jo jaunais aktieris Mārtiņš Počs, ko kautrīgā kņaza Miškina lomā jau novērtēju izrādē Idiots. Pēdējā nakts, gluži nekautrā dejā demonstrē ne vien acij tīkamu muskuļotu augumu, bet arī gluži vai akrobātiskas spējas. Tāpēc nopriecājos, kad 2. cēlienā viņš beidzot iesaistījās arī darbībā, jo līdz tam Počs ar dejām aizpildīja pauzes, kurās trīs galveno sieviešu lomu tēlotājas pārģērbās. Dārdošais muzikālais kokteilis, kā jau Dž. Dž. Dž. izrādēs, arī nav slikts - gan dziesma par vīrieti labākajos gados, gan Madonnas robotiskie ritmi, gan Allas Borisovnas hits par aisbergam līdzīgo mīļoto, gan Karela Gota saldie vaidi par raudošo Paganīni vijoli ievijas intrigā kā speciāli tai komponēti. Mākslīgi, apjomīgi krūšu gali un draiski kūsīši visām raganām vannas ainā, kā arī iespaidīga izmēra klāt pieliktas ģenitālijas sātaniskajam van Hornam (tai pašā ainā) atgādina par grotesku un ironiju, ja kādam ir pietrūcis humora klātbūtnes. Pie «fīčām» jeb «štučkām» varētu pieskaitīt arī filmu Betmens citējošās bezjēdzīgi stieptās epizodes, kas rāda - kad veči pievēršas savam hobijam, sievietēm no viņu apziņas jāpazūd. Ja šim aprakstam pievieno apmēram trīs teikumos izstāstāmo sižetisko intrigu, tas tad arī būtu viss izrādes devums.
Kaili un tukši
Džordža Millera slavenās filmas (1987) atbalsis te nemeklēt, jo Džilindžers dramatizējumā sekojis Džona Apdaika romānam uzticīgāk nekā filmas veidotāji. Vienlaikus arī apšķērējis to līdz ne pārāk saistošam skeletam, atņemot trim raganām, piedodiet, sievietēm ne tikai bērnus, bet vispār viņu biogrāfiju, reducējot viņu dzīves uz visbanālākajiem, ar elsošanu, pavēderes taustīšanu un badīgiem skatieniem garnētiem tēviņa meklējumiem, kuros meitenes puspajokam, pusnopietni nodarbojas ar melno maģiju. Romāns ir pilns ar miesu - sviedriem, sēklu, dabiskiem un tomēr noslēpumainiem ķermeņa dzīlēs notiekošiem procesiem. Izrādē viss notiekošais ir sterils un bezmiesisks, kaut arī galvenajām varonēm tikuši trīs lieliskā formā esošu aktrišu - Kristīnes Nevarauskas, Elīnas Dzelmes un Sarmītes Rubules - seksapīlie ķermeņi. Taču arī tie unificēti līdz triviālam iedalījumam brunetē, blondīnē, rudmatē, kuru galvenā funkcija ir sinhroni gorīt dupsi un cilāt kājas. Horeogrāfes Ingas Krasovskas dejās ir gan ironija, gan ideja, un taisni vai žēl, ka tā nav deju izrāde, bet to pārtrauc neobligāti dialogi. Teatrālā paņēmiena dēļ, kas pauž uzsvērtu smīnu par visu notiekošo, meitenes (atšķirībā no romāna, no filmas un no ABC seriāla, kuros visas trīs sievietes ir ļoti atšķirīgas) nav personības, bet kordebaleta dejotājas. Diemžēl Juris Žagars šoreiz nevelk uz solista lomu, liktenīgā vīrieša ampluā iztiekot ar žilbinošu smaidu un nemainīgi ironisku intonāciju. Vienīgi Kristīnei Nevarauskai izdodas pa laikam iepīt pa cilvēciskai, nepārspīlētai intonācijai, turklāt viņas perfektā, putnam līdzīgā spridzīgā plastika liecina, ka aktrise ir lasījusi Apdaika romānu (tur Sjūkijai piemita «burvīgs, lietišķs žiglums»). Aktieriem neko nevar pārmest, jo no viņiem nekas īpašs, izņemot komplicētus deju soļus, netiek prasīts. Gluži otrādi - priecē gan jauno aktrišu Elīnas Dzelmes un Ērikas Eglijas (biklās nevainības Dženijas lomā) augošā profesionalitāte, gan pārējo aktieru spēja korekti iejusties komiksveidīgās karikatūrās, piemēram, efektīgais Ievas Pļavnieces iznāciens ļaunuma apkarotājas - dievbijīgās alkoholiķes Brendas lomā. Neesmu redzējusi visu pasauli apceļojušo Džona Dempsija mūziklu Īstvikas raganas, tomēr uz ko līdzīgu - uz muzikālu šovu pretendējošajā Dailes teātra izrādē režisors šķiet apmaldījies žanrā, mēģinot samulsināt skatītājus ar postmoderniem citātiem. Vienkārši runājot, nav skaidrs, par ko ir stāsts. Tāpēc izrāde, neraugoties uz troksni, krāsainu tērpu un pievilcīgu miesas fragmentu ņudzēšanu, lāgiem neizturami garlaiko. Tikai beigas kaut mazliet atklāj, ko pats Dž. Dž. Dž. domā par to visu. Proti, viņš ar savām raganām izdarās līdzīgi kā Larss fon Trīrs ar savējo filmā Antikrists. Iznīcina tikpat groteskā veidā, kā licis viņām izskatīties visu izrādes laiku.