Turklāt Eiropas kinobalvai, kuras misija ir vienot ļoti jau nu sašķelto un fragmentēto, arī daudzās valodās runājošo Eiropas kino, šogad ir jubileja - apaļi 25 gadi. Protams, ar Amerikas Kinoakadēmijas ilgdzīvotāja Oskara dzīves ilgumu tai joprojām grūti sacensties, tāpat arī ar balvas «ietekmes» spēku, publicitāti utt. Tomēr gluži tāpat kā Oskaru sakarā, arī Eiropas kinobalva ļauj vēlreiz atgriezties pie nozīmīgākajām gada filmām. Un to sešu filmu vidū, kas pretendē uz «svarīgāko» - labākās filmas balvu, ir nozīmīgi darbi.
Jāsaka, ka atšķirībā no citiem gadiem Latvijā šo filmu nosaukumi nav tikai tukša, tāla skaņa. Dažos seansos Rīgā ir rādīta gan austrieša Mihaela Hanekes Mīlestība, gan dāņa Tomasa Vinterberga Medības, gan britu režisora Stīva Makvīna veidotais erotiskās atkarības pētījums filma Kauns - tās visas pavīdēja festivālā Baltijas pērle, nesen Vācu kino dienu ietvaros tika rādīta arī lieliskā Kristiana Pecolda filma Barbara - skarba, būtībā tik nesenajā sociālisma un totalitārisma vēsturē balstīta jaunas ārstes drāma. Savukārt franču melodrāma par bagātnieka un viņa deklasētā kopēja draudzību Neaizskaramie, kas arīdzan pretendē uz labākās Eiropas filmas titulu, ir pabijusi pat «normālā» kinoteātru repertuārā. Pagaidām ir izkritusi vienīgi itāļu klasiķu brāļu Paolo un Vitorio Taviāni opuss Cēzaram ir jāmirst, kura ķešā ir uzvara Berlīnes kinofestivālā.
No plikās statistikas viedokļa tas pat ir samērā labs rādītājs, kaut lielā mērā šo statistiku uzlabo Baltijas pērles sagādātais filmu desants. Daudz bēdīgāks gan šķiet fakts, ka «normālā» kinoteātru iznomā (tātad vairāk par diviem seansiem, kuri labākajā gadījumā aptver aptuveni 1000 skatītāju) ir pabijusi tikai viena no labākajām Eiropas filmām! Tātad - secinājums ir vienkāršs un skumjš - Eiropas kino Latvijas kultūrtelpā ir ļoti margināla parādība, kuras klātbūtne būtu teju tuva nullei, ja šīs filmas reizi gadā nepiegādātu kāds festivāls vai, teiksim, kāda ārvalstu kultūrinstitūcija (piemēram, Gētes institūts). Kura no sešām filmām iegūs Eiropas kinobalvu?
Visdrīzāk, turklāt ne pirmo reizi, tā nonāks Hanekes rokā, papildinot viņa skaudrās, eksistenciālās «vienas nāves hronikas» Mīlestības balvu grozu, kurā jau ir iesprausts arī Kannu festivāla Zelta palmas zars. (Līdzīgi notika ar viņa integrācijas tēmu rezonējošo filmu Apslēptais/Cachￃﾩ 2005. gadā, 2009. gadā Haneke ieguva labākās Eiropas filmas balvu par Balto lenti). Kā nereti Mīlestībā Hanekem ir izdevies askētiskā drāmā ietvert gan intīmo un personisko (šoreiz - sirma pāra attiecības), gan vispārinošo, sociālo aktualitāti - Eiropas novecošanu.