Pēc daudziem zvaniem to pacēla māsiņa un teica: «Viņa ir reanimācijā, zvaniet, lūdzu, rīt.» Ilze uzreiz braukusi uz slimnīcu. Tieši ap to laiku mamma nomira. No palātas biedrenēm Ilze uzzināja - dienā mamma sūdzējusies, ka sāp sirds apvidū, pat izsaukusi ārstējošo ārsti. Tā veikusi injekciju, bet nekādas pārbaudes nenozīmēja. Vakarā mamma palātā nokrita, un pēc pāris stundām reanimācijā viņas dzīvība izdzisa.
Ilze uzskata - slimnīcā pret mammu attiekušies ļoti nolaidīgi un, iespējams, rezultāts varēja būt cits. Meita vērsās Veselības inspekcijā (VI). Tā konstatēja ārstējošās ārstes darbā vairākus pārkāpumus. Ārstei nu piemērots Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētais bargākais administratīvais sods mediķim - 250 latu, ko ieskaita Valsts kasē. «Ir jābūt ļoti stipriem nerviem, lai šo ceļu izietu,» Ilze saka par pēdējos mēnešos pieredzēto, kad centās noskaidrot, vai mammas ārstēšanā nav pieļautas kļūdas. Ilzes stāsts labi atklāj šķēršļus sistēmā. Par to, ka Latvijā pacientam vai viņa tuviniekam bieži gadās šķēršļi, lai viņa lietu kvalitatīvi izmeklētu un saņemtu kompensāciju par kaitējumu savai vai tuvinieka veselībai, pārliecinājušies arī pacientu tiesību speciālisti juristi. Vismaz pēdējo trīs gadu laikā VI nav lūgusi Latvijas Ārstu biedrību izvērtēt ārsta sertifikāta atbilstību.
Pārkāpums - Ls 250
Ilzes mammas nāvi izraisīja trombi plaušās. Veicot ekspertīzi, VI konstatēja, ka ārstējošā ārste nebija pietiekami kritiski izvērtējusi venozo tromboemboliju klīniskos riska faktorus. Izrādās, vairākas analīzes uzrādīja, ka trombocītu skaits asinīs ievērojami pārsniedz normu. Dziļo vēnu tromboze ir visbiežākā ginekoloģisko operāciju komplikācija, un ārste to pienācīgi nenovērtēja. Ārste arī bija pārtraukusi injekcijas, neievērojot trombožu profilakses nosacījumus.
Mammas mantas LOC māsiņas Ilzei izsniegušas kā bagāžu lidostā, klusējot. Ārstējošā ārste Ilzei noliegusi, ka mamma būtu sūdzējusies par sāpēm sirds apvidū. Tiesa, palātas biedrenes gan bija redzējušas, ka mamma ārstei par sāpēm stāstījusi. Cenšoties noskaidrot, ko ārsti darīja, lai mammu glābtu, vispirms Ilze vērsās ar iesniegumu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (tajā ietilpst LOC) administrācijā. Sekoja atbilde: ārstēšanā viss bijis kārtībā. Ilze līdztekus vērsās VI. Tā savā atzinumā, ko Ilze saņēma pirms dažām nedēļām, konstatēja pārkāpumus ārstēšanā. Ilze gan uzskata, ka VI nav visu pienācīgi izvērtējusi un ir atsevišķi «baltie plankumi».
Piemēram, jau iepriekš VI pārstāve sacījusi, ka VI neņemšot vērā palātas biedreņu liecības. Tāpēc jau drīz pēc VI atzinumu saņemšanas Ilze pieprasīja medicīnisko dokumentāciju. Viņa saskārās ar lieliem šķēršļiem tos slimnīcā saņemt. Lielas grūtības bija dabūt sekcijas slēdzienu. To sagādāja vien tad, ka Ilze iesniegumā atsaucās uz pantu Pacientu tiesību likumā.
Kā tālāk rīkoties, Ilze vēl domā. Parasti tālākie ceļi ir vai nu civiltiesiskā kārtībā vērsties tiesā, lai piedzītu kompensāciju, smagos gadījumos - arī vērsties tiesībsargājošās institūcijās ar lūgumu sākt kriminālprocesu (to VI šajā gadījumā nedarīja), vai arī apstrīdēt VI atzinumu. Austrumu slimnīcas sabiedrisko attiecību pārstāve Inguna Potetinova norāda: «Par konkrēto (Ilzes mammas) gadījumu mēs līdz šim oficiāli esam saņēmuši vēstuli no VI, kurā tiek norādīts uz nepilnībām lietvedībā, bet nav uzrādīts neviens pārkāpums, kas būtu pieļauts ārstniecības procesā.»
Kādi ir brāķi?
Ik gadu administratīvo sodu par pārkāpumiem veselības aprūpē saņem ap 200 mediķu. Tiesa, nav zināma precīza statistika, cik tiek saukti pie kriminālatbildības un cik gadījumos tiek piedzītas kompensācijas civiltiesiskā kārtā. Visvairāk iedzīvotāju sūdzību ir par dzemdniecības nozari, arī par ķirurģiju, traumatoloģiju, pēdējos gados arī neiroķirurģiju. VI Kontroles daļas vadītāja Valentīna Berga aicina iedzīvotājus vērsties VI gadījumos, ja ir aizdomas, ka paša vai piederīgo veselības aprūpē pieļautas kļūdas. Iesniegumam jābūt rakstiskam, turklāt jāraksta par gadījumu, kas nav senāks par diviem gadiem.
Tiesa, juristi, kas pārstāv pacientu tiesības, saka - gadās, ka VI atzinumus pēcāk grūti izmantot, jo tajos mēdz būt būtiskas nepilnības. Tiesību zinātņu doktore Solvita Olsena vairākās lietās novērojusi to, ka VI ņem vērā un izvērtē tikai medicīniskos dokumentus. Juriste saka: te trūkst zināšanu, kas vispār ir pierādījumi Administratīvā procesa likuma izpratnē. Viņa atsaucas uz autoriem tiesību teorijā: «Vienas puses sastādīts dokuments ir tikai vienas puses viedoklis par notikumu, nepieciešami vēl citi pierādījumi.» VI pārstāve V. Berga par to saka: «Kā gan es varētu uzzināt, kā, piemēram, pagājušā gada aprīlī kādai Dacei tika nodrošināta ārstēšana slimnīcā? Medicīniskie ieraksti ir pirmais un galvenais. Nākamais, protams, ir ārstu paskaidrojumi.» Tiesa, pacienta palātas biedru liecības gan VI neizmantojot.
Aicina nekriminalizēt
Advokāts Ronalds Rožkalns savukārt norāda, ka nav pareiza VI principiālā nostāja neņemt vērā aculiecinieku liecības. Kāpēc tad policija, sastādot administratīvo protokolu par negadījumu, uz ielas izjautā lieciniekus? Problēma arī tā, ka ārkārtīgi reti esot sastopami VI atzinumi, kuri būtu zinātniski pamatoti. R. Rožkalns saka: likumā skaidri un gaiši pateikts - ja ir administratīvais akts, tam ir jābūt pamatotam, nevis vienkārši - «es tā domāju». «Atzinumam jābalstās zinātniskās atziņās. Es esmu savā praksē redzējis vienu atzinumu, kur bija vērā ņemamas atsauces uz pasaulē atzītu zinātnieku slēdzieniem,» viņš saka.
Juristi un arī VI gan uzskata, ka nebūtu pieļaujama pārāk liela mediķu darbības «kriminalizēšana». Viņi uzskata, ka kriminālatbildība var iestāties tikai atsevišķos gadījumos. «Ja mēs skatāmies uz kriminālprocesu, mums ir rūpīgi jānodala, kur ir medicīnas kļūdas un kur ir nolaidīga rīcība. Es esmu pret pārlieku lielu ārsta darbību kriminalizāciju,» saka S. Olsena.