Pirmatskaņojumu kopā ar Gunāru Upatnieku gatavo Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Normunda Vaiča vadībā. Citkārt arī pats A.Altmanis sēdētu orķestrī, kurā spēlē klarneti. Taču šoreiz viņš izmantos izdevību atrasties zālē klausītāju vidū.
Vai rakstīt laikmetīgi?
«Man patīk instrumenti ar plašu diapazonu un skaistiem, zemiem toņiem. Mani pievelk zemās balsis. Nevis soprāns, bet mecosoprāns. Nevis vijole, bet alts,» atzīstas A.Altmanis. Orķestrī viņam patīk spēlēt basa klarneti - 1999.gadā viņš uzrakstīja arī latviešu mūzikas vēsturē pirmo koncertu basa klarnetei ar orķestri. Protams, pats pirmatskaņojumā spēlēja solo. Turpinot koncertžanra opusu priekšvēsturi A.Altmaņa jaunradē - tādi tapuši arī altam un klarnetei. «Pirms pusotra gada ienāca prātā ideja - varbūt uzrakstīt nelielu skaņdarbiņu kontrabasam ar simfonisko orķestri? Ieteicos par to Gunāram. Viņam ideja patika. Tobrīd viņš vēl nebija sācis piedalīties starptautiskos konkursos, bet jau pēc brīža cita citai sekoja viņa spožās starptautiskās uzvaras. Pēdējās - slavenajā ARD konkursā Minhenē, kas savulaik pavēra ceļu tādām zvaigznēm kā Džesija Normena un Jurijs Bašmets. Tad nodomāju: te neiztikt ar miniatūru, tādam laureātam jāraksta riktīgi!» Gunārs bijis sajūsmā, nodomu akceptējis arī toreizējais LNSO direktors Ints Dālderis. Bet iesākt nebija viegli. A.Altmanis jautājis Gunāram: kādas ir tavas vēlmes? Cik laikmetīgi rakstīt? «Gunārs teica: Alvil, lūdzu, tikai ne visus tos: pie steķīša, aiz steķīša, kaut ko grabināt, plivināt. Es gribu skaidru mūzikas valodu, lai skan! Nonācu pie atziņas, ka atmetīšu pilnīgi visus trafaretos stīgu instrumentu knifus: nejēdzīgi daudzos flažoletus, dubultnotis, kas bieži skan tik samocīti. Biju nobijies ne pa jokam. Atbildība nežēlīga!» komponists atzīst, mēģinājumā priecājoties, ka Gunāra Upatnieka rokās kontrabass skan kā čells, tikai daudz bagātāk, sulīgāk.
«Biju ļoti izbrīnījies, ka Upatnieka vārds pat neparādās pagājušā gada Lielās mūzikas balvai nominēto kandidātu sarakstā. Kā tas var būt!? Trūka informācijas par viņa panākumiem?» A.Altmanis uzsver, ka ar G.Upatnieku kontrabasa spēlē ir ienākušas jaunas vēsmas. «Galvenais, lai viņam sirsniņa sarūgtinājumā nesasāpētos un lai mēs viņu nepazaudētu,» komponists piebilst.
Mazdēliem, vecaimammai
«Tu taču piekritīsi, ka nav nekā būtiskāka par instrumenta toni? Par to, kā tas skan?» jautā A.Altmanis. Rakstot partitūru, viņš gādājis, lai arī orķestrim un diriģentam būtu interesanti, taču arvien paturējis prātā mūsu simfonisma klasiķa Jāņa Ivanova spārnoto atziņu: raksti ko rakstīdams, bet vienu melodiju vecaimammai! «Es nerakstu diviem vai trim profesoriem! Mūsu jaunie, laikmetīgie kolēģi mani var izbrāķēt, teikt, ka esmu vecmodīgs. Mīļie draugi, es šādās sarunās neielaižos. Mani nesilda pārākā meditēšana, forma bez satura, spekulēšana ar gaisīgiem nosaukumiem un tembriem. Ņigu ņegu: jo neizskaidrojamāk, jo mūsdienīgāk? Daudz būtiskāk, ja mūzika palīdz atbrīvoties no visa, kas darās visapkārt.» A.Altmanis skaņdarbu nosaucis vienkārši par Koncertu kontrabasam ar orķestri un aicina mūziķus un klausītājus «vienkārši doties fantāzijā vienā ceļojumā». Viņš teic, ka jaundarbs tapis kā liels muzikāls stāsts, kas sākas no autora bērnības. «Esmu Zemgales puika, dzimis Lielupes krastā, un man gribas, lai manā mūzikā ienāk Lielupes mierīgais plūdums. To atgādinās arī krāsas orķestrī. Saprotu, ka esmu romantiķis. Romantiskais neoklasiķis? Tad lai! Manuprāt, jebkurā skaņdarbā ir jābūt kādai smeldzīgai vietiņai, kas paņem.» Tieši tad, kad jaunajā koncertā viss iet uz urrā, tas pārtrūkst, un izskaņā kontrabass paliek viens ar savu jautājumu.
Vai arī vientulības sajūta komponistam ir autobiogrāfiska? «Nu nē. Viens esmu tikai ar savu mūziku. Dzīvē kopā ar Lūciju mums jau 34 gadus ir stipra ģimene, vienmēr ir sajūta, ka esmu gaidīts. Mums ir divi mazdēli. Te, Rīgā, ir mazais Ričiņš, manas meitas modes stila mākslinieces Anitas Altmanes trīsgadīgais dēliņš, kuram jau esmu paspējis veltīt bērnu dziesmu krājumiņu ar 15 dziesmām. Matiass (2) ir Tallinā, jo mans dēls, arī klarnetists, jau 10 gadu dzīvo Tallinā.» Un vēl ir relaksējošs mūža hobijs - džezs, sācies ar kādreizējo muzicēšanu krogā kopā ar leģendāro Noru Bumbieri. Saksofonu Alvils Altmanis spēlē joprojām un jau 10 gadu māca saksofonu Ulbrokas Mūzikas un mākslas skolā. Novārtā nepaliek arī mūzika bērniem - jau iznākuši pieci dziesmu krājumi. «Man ļoti patīk bērnu dzejoļi, fascinē tiešums, patiesums. Tā vietā, lai iedzertu glāzi šņabja, labāk uzrakstu kādu bērnu dziesmu.»