Pēdējās dienās bieži nācies dzirdēt - es uz referendumu neiešu, jo - ko nu mana viena balss izšķirs. To dzird gan no tiem, kas ir pret Saeimas atlaišanu, gan arī no tiem, kas šo atlaišanu atbalsta. Šāda pieeja nekādi nesaskan ar izpratni par aktīvu pilsonisko sabiedrību, par ko mēs visi iestājamies, un neatbilst tai Satversmes normai, ko paši mīlam citēt, - vara pieder tautai. Protams, tīri matemātiski viena pilsoņa balss veido labi ja 0,000001 daļu no visām balsīm. Bet te jau arī slēpjas, ja gribat, demokrātijas metafizika - ka ikviens, neskatoties uz matemātiku, jūtas svarīgs un jebkurš tiek uzskatīts par svarīgu. Ja es pats sevi reducēju uz 0,000001 (tāds s… uz kociņa?), tad kāds brīnums, ka kā ar tādu pēc tam ar mani arī izrīkojas. Diez vai jūs būtu sevišķi priecīgs, ja, ierodoties pie kāda deputāta uz pieņemšanu, jūs izdzirdētu frāzi - atkal tur tas 0,000001 ieradies! Izšķiršanās par iešanu vai neiešanu uz referendumu īstenībā ir izšķiršanās par to, cik paši sevi vērtējam, un tam ir mazs sakars ar matemātiku. Savukārt tiem, kas nerūpējas par matemātiku, bet tiešām patiesi nevar izšķirties, kā balsot, pastāv opcija piedalīties un nobalsot ar tukšu biļetenu, tā nodemonstrējot, ka politiķu izvirzītā alternatīva viņus neuzrunā, un tādējādi neļaujot ieinteresētajiem politiskajiem spēkiem pēc tam spekulēt ar savas balss pieskaitīšanu vienam vai otram viedoklim.
Tikpat svarīga kā izšķiršanās par piedalīšanos ir arī izpratne, par ko tad īsti mēs 23. jūlijā balsojam. Manuprāt, tas noteikti nedrīkstētu būt balsojums par vai pret Zatlera partiju vai vispār - par vai pret jebkuru no partijām. Tā noteikti nebija ideja, ko Saeimas atlaišanas mehānisma iedibināšanas pamatā likuši mūsu Satversmes radītāji. Ar tādu balsojumu mēs nostājamies uz slidena ceļa. Tā kā mums nav stabilas divpartiju sistēmas tradīcijas, pēc katrām vēlēšanām vairākums vēlētāju būs tādi, kas uzskatīs, ka viņu atbalstītajai partijai vajadzētu saņemt vairāk mandātu, nekā tās saņēmušas, un tāpēc būs gatavi uz ātru atkārtotu Saeimas sastāva revīziju. To samērā veikli var izmantot, piemēram, Valsts prezidents, ja viņam veidojas konflikts ar Saeimu (nu kaut vai - Saeimā briest idejas par prezidenta atstādināšanu). Atcerēsimies arī par labojumiem Satversmē, kas ļauj desmitajai daļai iedzīvotāju rosināt Saeimas atlaišanu. Ja partiju pārstāvniecību proporciju maiņa kļūst par pašmērķi, mēs riskējam nonākt nebeidzamu ārkārtas vēlēšanu putrā. Tieši tāpēc mums, vēlētājiem, šajā balsošanā ir jāspēj būt maksimāli nepartijiskiem, un galvenais, kas mums jāizvērtē, - cik nepartijisks un tādējādi objektīvs ir bijis Valsts prezidents Valdis Zatlers, novērtēdams pašreizējās Saeimas darbu kā kritiski nepieņemamu valsts interesēm un ierosinot tās atlaišanu.