Ovidija dzejolī Pārvērtības Pigmalions atdzīvināja paša veidoto skulptūru. E. Deičmane ar saviem darbiem dara līdzīgus brīnumus - troksnī un mūzikā, ko dveš viņas industriālie metāla mehānismi - skulptūras -, ir dzīvības pazīmes. Viņas pirmie skaņu mākslas darbi, kas pēc pārliecinoša starta videomākslā varēja šķist izņēmums, tagad ir nostiprinājušies kā darbības pamatforma. Par to var pārliecināties līdz 6. jūnijam kim? ēkā Spīķeros izstādē Lielais nemiers, kas apliecina mākslinieces nozīmīgo lomu Latvijas skaņu mākslā.
Izstādē - divi jaundarbi un pērnās Venēcijas biennāles darbs Pārejošās bēdas, kas grozās ap sniega bumbu kā metaforu emocijām. «Mazais zobrats iekustina lielo, un tas spēlē vinila plati, kurā dzirdama sniega velšana,» māksliniece skaidro Pārejošo bēdu mehānismu. «Tu vel to mazo piku, līdz tā pārvēršas par bumbu, ko tu vairs nespēj izkustināt, un esi pārguris. Tad pienāk pavasaris, to izkausē un visu sakārto.» Pārejošās bēdas ir stāsts par bezjēdzību. Divas variācijas par Pārejošām bēdām ir tā turpinājums - tas ir dzelzs mehānisms, kas vienlaikus ļauj (ar piepūli) spēlēt divus akordeonus, kas ir noskaņoti uz noteikta toņa. Akordeonu E. Deičmane izvēlējās, jo pēdējā laikā novērojusi vairākus ielu mūziķus Rīgā spēlējam šo instrumentu vietās, kur cilvēki staigā garām visai reti, piemēram, Ganību dambī. «Mašīnai ir [piešķirts] cilvēka raksturs - lai tā būtu emocionāla. Jo, lai spēlētu, ir nepieciešamas jūtas, pārdzīvojums,» paskaidro māksliniece. Ja paskatās izcilā amerikāņu mākslinieka Pola de Marinisa instalāciju kim?, princips ir tāds pats - banāli priekšmeti, kuros iedvests kaut kas cilvēcīgs.
E. Deičmane skaņu mākslā ienāk ar lietišķo (Lietišķās mākslas vidusskolas) praktisko apķērību, mūzikas skolas muzikalitāti un LMA Vizuālās komunikācijas nodaļas un Berlīnes Mākslas akadēmijas mūsdienīgumu. Žanrs var būt pateicīgs māksliniecei, jo ar savu lo-fi jeb zemo tehnoloģiju piegājienu viņa atsvaidzina reizēm pārlieku abstrakto un tehnoloģizēto skaņu mākslu. Visam pamatā ir viņas eksistenciālais vērīgums. Māksla ir kā praktiska dzeja - spēja atrast metaforas un tēlus. E. Deičmanes mašīnas simbolizē matērijā sastingušu klaustrofobiju, ķermeņa un emociju neizbēgamību. Viņas burtiski smagos darbus vēl piezemētākus padara vietas piesaiste. «Tie ir par Latviju,» viņa saka un ar smaidu piemetina, ka Pārejošās bēdas ārzemēs normāli nedarbojas līdz galam neizdibināmu iemeslu dēļ. Ko īsti nozīmē - par Latviju? «Apkārt notiekošais caur tuviniekiem. Arī Berlīnē esot, vienmēr savos darbos atgriezos Latvijā,» paskaidro māksliniece. Darbos tikpat kā vienmēr redzami viņas radinieki no Burtniekiem. Taču tā nav tuvība, kas liek viņus izvēlēties, - viņi tiek atrādīti ne tāpēc, ka ir saprotamāki vai mīļāki, bet tāpēc, ka viņi ir E. Deičmanes dzīves realitāte, viņi ir «pa rokai». Piemēram, darbā Atbalss balss ss ir videodaļa, kurā divos ekrānos redzams vectēvs un vecāmāte. Vecāmāte redzama griežamies istabā. «Maniem darbiem nav nedz īsti sākuma, nedz beigu,» simboliku skaidro E. Deičmane. Vectēvs - te virtuvē, sēžot ar seju pret videokameru, te laukā, stāvot ar muguru pret videokameru. «Tā ir viņa lielā neizlēmība - tāpēc viņš redzams no abām pusēm,» smaidot skaidro māksliniece. «Svārstīties kara laikā starp vienu armiju un otru, vēlāk starp vienu sievieti un citu. Viņam ir ļoti laba humora izjūta. Vienreiz jautāju, kāpēc viņam trūkst dažu pirkstu. Viņš sacīja, ka nograuzis pa nakti, domādams, ko sastrādājis.» Vecvecāki sen šķīrušies, un E. Deičmane atzīst, ka pretēji intīmajam iespaidam, kas rodas, skatot viņas darbus, «man nebija mazākās jausmas, ko ar viņiem runāt, kad es viņus uzrunāju».