A. Hermaņa Die Soldaten satriec ar vērienu. Režisors, kurš ir arī scenogrāfs, milzīgo spēles telpu, saglabājot tās autentiskumu, iedarbinājis vairākos līmeņos, lai muzikāli, dramatiski un vizuāli izstāstītu stāstu par sievietes bojāeju vīriešu pasaulē. Uz skatuves ir nemitīgas simultānas norises, kurās spēlē visi: aktieri - dziedātāji (brīnišķīga galvenajā lomā ir Lora Aikina), mūziķi, zirgi, siens. Iestudējumā ir gan Hermaņa rokrakstam raksturīgā ironija un metaforiskums, gan agrāk nebijis mērogs, kas sajūsmina un fascinē.
Inga Šteimane, mākslas zinātniece
Tas bija brīnišķīgs, lielisks pārdzīvojums! Skatoties izrādi, man radās kultūrpolitisks lepnums. Sēžot Zalcburgas zālē un vērojot publikas reakciju, bija lepnums par to visu, par ko mēs priecājamies Rīgas Jaunajā teātrī - Hermaņa paņēmieniem, viņa stilu. Tas, ko mēs augstu vērtējam Rīgā, ir lielisks arī plašākā kontekstā. Kā absolūti veiksmīgu vērtēju Hermaņa modernisma valodu. Bernda Aloīza Cimmermaņa mūzika lieliski saderēja kopā ar Hermaņa stilu. Varbūt līdz galam neizpratu operas morālo problēmu loku, bet, manā skatījumā, forma ņēma virsroku. Iespaidi ir tādi, ka tas viss kopā izskatījās lieliski.
Ģirts Rungainis, investīciju baņķieris
Es nepretendēju, ka es būtu izsmalcināts savā mākslas izpratnē, bet pietiekami ilglaicīgs un biežs kultūras pasākumu apmeklētājs gan esmu. Mēs ar kundzi esam ilglaicīgi Zalcburgas festivāla apmeklētāji, esam redzējuši daudz un dažādus iestudējumus, tāpēc varu teikt, ka Hermaņa Kareivji bija ļoti spēcīgs notikums. Lai arī diezgan abstraktā mūzika nesagatavotam klausītājam varētu izklausīties diezgan kakofoniska, kopējais efekts ir ļoti spēcīgs - lieliska režija, spilgta, bet ne pašmērķīga scenogrāfija, kas izcēla un darbojās kopā ar visu pārējo - mūziku, sižetisko līniju. Neskatoties uz to, ka operas pamatā ir visai veca luga, uz pilnīgi cita fona tā padarīta saprotama arī mūsdienu kontekstā.
Sarmīte Ēlerte, premjera ārštata padomniece
Kareivja iestudējums Zalcburgas festivālā ir ārkārtīgi iespaidīgs veids, kā Alvis Hermanis ir iegājis Eiropas uztverē jaunā žanrā, - jo mēs jau zinām, ka viņš savā laikā ir iestudējis operu Ugunī un naktī. Šis iestudējums ir tik iespaidīgs, ka, es domāju, tam sekos daudzi uzaicinājumi. Veids, kā Kareivja stāstu ir izstāstījis Hermanis, atver arī mūziku - tu nevari palikt vienaldzīgs pat, ja mūzika šķiet sarežģīta un grūti uztverama. Spriežot pēc publikas reakcijas, tas bija neapšaubāms panākums, patiesībā dubults panākums, jo arī skatuves un telpas risinājums ir Hermaņa, - viņš ir izrādes režisors un scenogrāfs. Domāju, ka brīnišķīgs pienesums operai ir Hermaņa kā dramatiskā režisora spēja iestudējumam piešķirt dziļumu, attiecību skaidrību un izstrādātas detaļas, kas rada kopējo iespaidīgo inscenējumu. Pirms Hermaņa Kareivju pirmizrādes Zalcburgas festivāla direktors teica - Hermanim būtu jādomā par to, vai nav laiks pirkt māju Zalcburgā. Nozīme tam ir pilnīgi skaidra, jo acīmredzot arī turpmāk uz šo pasaules mūzikas galvaspilsētu Hermanim būs jauni un jauni uzaicinājumi.