Pretējās puses retorika, aicinot uz svēto karu pret rietumu krustnešiem, bija un ir cilvēku tracināšana, pašiem džihādistiem esot feodālisma laika domāšanā un nereti arī sadzīvē un nespējot vai negribot saprast, kas vispār notiek. Bet notiek globalizācija, kur svarīga ir atvērtība un uz daudzmaz uzticamu savstarpēju paļaušanos balstīta tirdzniecība, ražošana un finanses. Aizdomīga, noslēgta, asinsatriebīga, fragmentēta un totalitāra politika un kultūra tajā neiederas. Un ja tā savā klanu mentalitātē nekautrējas izmantot globalizētās pasaules tehnoloģijas un brīvības, lai vērstos pret šo pārējo pasauli, tad, piedodiet, bet nevar sekot nekas cits kā karš. Tā arī notika 2003. gada martā.
Veclaicīgu triumfa parādi ar važās kaltu Sadamu Huseinu varēja sarīkot jau dažas nedēļas pēc sabiedroto ofensīvas, tomēr gāztā diktatora tiesa notika Irākā, un tiesāja un sodīja viņu arī paši irākieši. Tas nebija klasisks karš ar okupāciju, tāpēc arī uzvara ir diezgan izplūdusi, lai gan pievilkt un deklarēt to varētu dažādos aspektos. Tomēr svarīgākais ir, kur un kāpēc uzvara Irākā netiek pasludināta, un tas galvenokārt saistās ar fragmentētās sabiedrības un izplatītās vardarbības apdraudēto pašpārvaldi. 50 tūkstošiem amerikāņu karavīru vēl uz gadu paliekot padomdevēju statusā, Pentagona vietā pie irākiešu policijas un armijas apmācīšanas ķeroties Valsts departamenta civilistiem un armijas bāzu vietā atverot konsulātus, viens no galvenajiem izaicinājumiem aizvien būs vardarbības monopola pārņemšana valsts rokās. Tā, protams, lielā mērā ir loterija, bet nepiedalīties tajā nav iespējams, jo nepiedalīšanās var radīt auglīgu augsni jauniem draudiem ne tikai pašai Irākai, bet arī pārējai pasaulei.