Laikmeta pulss
«Jūsu pirmais jautājums droši vien būs - kāpēc tāda izstāde vispār vajadzīga? Kā tā var saistīt skatītāju?» galerijā starp baleta tēmai veltītajiem darbiem mūsu sarunu I.Heinrihsons sāk no negaidīta skata punkta. Nebūtu ienācis prātā pajautāt, atbilde šķita pašsaprotama. Bet mākslinieks jau stāsta, brīžam nervozi pārtraucot domu, brīžam apstājoties, lai ievestu domu jaunā cilpā. «Atkal pienākusi kārta baletam. Man ir trīs tēmas, kas, cita citu nomainot, iedvesmo. Runājot standarta frāzēm, tās ir trīs virzības, kas mīt katrā cilvēkā. Arī manī. Zirgs, klavieres, balets… Zirgs - tā ir romantika, daba ar savām formām un ekspresiju. Klavieres ir zīme civilizācijai, ļauj to interpretēt kā formu. Bet balets… Tā ir tiekšanās pēc ideāla, sapņa. Ārpus laika un realitātes esošais.» Pēc šādas definīcijas - kāpēc balets? Šobrīd? «Zemapziņā droši vien tas sasaucas arī ar laika sajūtām, ar to, kas notiek apkārt. Esmu ievērojis, kas šodien cilvēki atkal komunicē savā starpā. Daudz vairāk nekā laikā, kad dominēja materiālās intereses. Tagad ir materiālas grūtības un dzīvē atgriežas garīgais. Tas man šķiet ļoti pozitīvi. Tas dod ticību nākotnei.»
Izstāde gan par laiku stāsta tikai pastarpināti, tas ir - nepievēršas laika fiziskajām reālijām, ārēji formālajiem atribūtiem, bet diskutē ar un par tā garu. Un risina sarunu ar skatītāju par mākslu. «Ar iepriekšējo personālizstādi šo vieno fakts, ka esmu parādījis stilistisku daudzveidību. Varbūt var pat teikt, ka atsevišķi darbi nav man tik nozīmīgi, bet svarīgi, lai izstāde darbotos kā kopums. Svarīgi, lai, ienākot te, būtu notikums, skatītājā rastos sajūta. Agrāk stilistiskā varbūt bija vairāk trakošanas uz audekla, tagad - apzināta virzība. Katrā izstādē, uzskatu, jābūt kaut kam no tā, kas biji. Jābūt arī daļai no tā, kas vēl tikai taps.»
Laicīgs, ne laikmetīgs
Pēc tam, kad sarunas gaitā mākslinieks vairākas reizes konsekventi nodalījis sevi no laikmetīgās mākslas, jautāju, vai viņš pats sevi par laikmetīgu mākslinieku neuzskata. «Precīzāk pateiks teorētiķi, bet laikmetīgais virziens vairāk saistās ar šodienas izjūtām, šodienas tendencēm. Otra tendence - pamatvērtības. Krāsu attiecības, tonalitāte, kurās saturs top pārlaicīgs. Laicīgais uzrunā šodien. Pārlaicīgais paliek. Es nedomāju, ka šīs abas lietas ir pretrunā viena otrai. Akadēmijā mācot, cenšos izkopt abas, jo laicīgais - tas ir process, domāšana, saikne, atvērtība tam, kas notiek šodien. Nelaikmetīgā, klasiskā māksla vairāk turas pie likumiem. Tāpēc, protams, es neesmu laikmetīgais mākslinieks. Laicīgais, modernais gan.»
Bet runājat taču par savu laiku? «Jā, nedomāju, ka esmu no vakardienas aizkavējies mākslinieks. Strādāju šodien, bet jūtu arī, ka uz mani attiecas laiks. Jūtu, ka varu uzticēties tam, kas ir manī. Paskatīties no malas. Ļauties, bet apzināties. Apzināšanos mācu arī saviem studentiem. Tā ir attīstības pamats, lai ne dzīvē, ne mākslā neaptrūktos ideju. Un šobrīd kā savu es apzinos baletu.»
Pievērsiet uzmanību - baletam klasiskajās tā izpausmēs, ar puantēm, pačkām, klasiskos soļos un ritmos.
«Ir svarīgi, ka balets ir tādā formā. Balets ar savu pārlaicīgumu stāv pāri materiālajām izdzīvošanas vajadzībām. Tas dod spēku uzvarēt materiālo dzīvi. Tas varbūt skan naivi... Vispār māksla, manuprāt, kļūst naivāka un sirsnīgāka. Vismaz es šajā izstādē tāds esmu kļuvis. Tāpēc... Nav jau pirmā reize, kad mūs piemeklē šāds laiks, tāpēc mēs zinām - šis ir mākslas laiks. Māksla uzplaukst, kad materiālajā dzīvē ir krīze. Šogad, piemēram, mums Mākslas akadēmijā ir milzīgs studentu pieplūdums...»
Kā Čaikovskis
Kura jums patīk? Parādu. Ā, senākie darbi. Taču izstādē savu atradīs ne tikai Ivara Heinrihsona ekspresīvāko darbu cienītāji.
«Tāpēc tāds nosaukums. Ja pasaka Gulbju ezers, visi saprot. Acis drusku aizmiglojas, jo katrs, kurš vizuāli vai mūzikā Gulbju ezeru ir pieredzējis, ir uz saprašanas ceļa. Bet Čaikovska mūzika ir tik daudzveidīga - pat līdz salonismam. Ir dejas, parādās kabarē, gandrīz vai kankans... Tāpat šajā izstādē gribu runāt par baleta daudzveidību. Kustību un gaismēnu pāreju šoreiz varbūt vairāk, bet jārunā arī par klasicismu, kas ir noteikta kārtība. Sakārtotība, kas ļauj interpretēt. Absolūta brīvība? Tajā zūd pamats, pie kā atgriezties. Svarīgi nospraust kritērijus, un domāju - tas attiecas ne tikai uz mākslu. Tā būtu jābūt arī sabiedrībā. Mums tā ļoti pietrūkst. Mēs esam kaut kur pazaudējuši to iekšējo, kāds cilvēks radīts. Lai to atgūtu, pie sevis nedaudz tomēr jāpiestrādā.»