Eksistē literāra leģenda, ka tolaik jaunais un nepieklājīgi glītais Ņujorkas frants, smalko aprindu hronists, mutes brūķēšanā pagalam naskais žurnālists ar skandalozu dzīvesveidu un joprojām «amerikāņu daudzsološākais nopietnais literāts, no kura sabiedrība tiesīga sagaidīt tikai šedevrus», Trūmens Kapote, atvēris New York Times kriminālo hroniku lappusi, esot aizrijies ar rīta kafiju. Vispirms viņu piesaistījis virsraksts Gluži aukstasinīgi/ In Cold Blood. Tad - slepkavības apraksts un ziņa, ka noķertie noziedznieki nekādi nav varējuši paskaidrot savas nežēlīgās rīcības motīvus. Visbeidzot - abu slepkavu fotogrāfija: no tās raudzījušies jauni, tvirti un glīti vīrieši, kuriem, pēc loģikas un Kapotes domām, vieta drīzāk būtu Holivudā, nevis cietumā.
Kapote nolēma izpētīt, kādēļ notikusi šāda ievērojama «dabas kļūda», un pierunāja darba devējus segt visus viņa tēriņus «detalizētai žurnālistiskai izmeklēšanai» apmaiņā pret, kā galvoja Trūmens, pasaulē pirmā «dokumentālā romāna» publicēšanas tiesībām. Žurnālistiskā izmeklēšana izvērtās piecarpus gadu ilgā Kapotes apsēstībā ar divu slepkavu likteņiem, un rezultātā tapa romāns Gluži aukstasinīgi. Kapote neskaitāmas reizes intervēja policistus, izmeklētājus, noziedzniekus un upuru paziņas, pa naktīm slaistījās riņķī nozieguma vietai un, kā vēlāk atzinās, pat skūpstīja liktenīgās mājas durvju rokturus un nakšņoja upuru gultās, lai «pilnīgi iemiesotos baiso notikumu atmosfērā». Romāns reportāža bija tikai aisberga pati spicīte, jo Trūmens zināja par šo noziegumu pilnīgi visu: «Brīžam mani vajāja tīra paranoja, jo man sāka šķist, ka slepkavības esmu izdarījis es pats.» Mūsdienās to dēvē par rakstnieka empātijas spēju.
Romāna paradokss slēpjas faktā, ka tas ignorē jebkurus krimiķa žanra noteikumus: jau pašā sākumā ir zināms, kurš nogalināja, kā nogalināja, kurus nogalināja un pat - par ko (motīvu Kapotem tomēr izdevās atrast). Tomēr atrauties no Gluži aukstasinīgi lappusēm vienkārši nav cilvēka spēkos. Romāna panākumi bija necilvēcīgi - Kapote no šīs grāmatas honorāriem varēja grezni dzīvot visu atlikušo mūžu. Pirmā izdošanas gada (1965) koptirāža bija rekords ASV - četri miljoni eksemplāru. Kapote savu honorāru sauca par «asins naudu» un atzina, ka šāda neveselīga interese par grāmatu, kurā dokumentēta slepkavība, tikai pierāda patiesību, par kuru viņš rakstīja šo grāmatu, - katrā godīgā amerikānī sēž slepkava. Kapote raudāja, kad viņa grāmatas abiem varoņiem izpildīja nāvessodu. Arī šajās nāvēs viņš bija klāt. Viņš savus varoņus vienkārši mīlēja.