Ja konkurss akreditācijas veicēju meklēšanai tiks rīkots, AIKNC neredz šķēršļus, lai tajā nepiedalītos. Ja arī centrs kādu konkursa kritēriju neizturēs, sevi kā līgumdarba veicēju piedāvās kādai organizācijai, kas atbildīs nolikumam. «Mums ir pieejama visa vēsture - iepriekšējie ekspertu ziņojumi, augstskolu pašvērtējumi, lēmumi par visām akreditācijām no 96. gada. Tas ir pluss, ko varam piedāvāt, lai kopumā paaugstinātu iespējas saņemt līgumu kopīgai vērtēšanai,» ir pārliecināts J. Dzelme.
Tiesa, pagaidām nav skaidrs, vai šāds konkurss vispār notiks, jo pret IZM ideju iebilst augstskolu rektori. Viņi nevēlas akceptēt ministrijas izstrādātos augstskolu akreditācijas noteikumus, kuros šī ideja iestrādāta, jo no viņu skatpunkta tas ir gluži kā pirkt kaķi maisā. Proti, rektori nezina, kādu institūciju konkursā izvēlēsies, tāpēc viņiem ir bažas, ka lēmuma pieņemšana par studiju virzienu akreditāciju turpmāk varētu notikt vienpersoniski. Rektoru bažas ir saklausījusi arī koalīcija, kas pirmdien uz nedēļu atlika noteikumu tālāko virzību.
Savukārt IZM nav mierā ar līdzšinējā akreditācijas veicēja AIKNC darbību. Pirmkārt, Eiropas Sociālā fonda projekta ietvaros veiktā augstākās izglītības kvalitātes izvērtēšana atklāja 55 nekvalitatīvas studiju programmas, kuras AIKNC savulaik atzinis par gana labām, lai tām piešķirtu akreditāciju. Otrkārt, R. Ķīlis pārmet savējo būšanu. Proti, centrs kā ekspertus studiju programmu akreditācijā AIKNC piesaista konkurējošu izglītības iestāžu profesorus vai pat rektorus.
J. Dzelme piekrīt, ka «visā šajā sistēmā subjektīvais moments ir», taču katrā vērtētāju komandā ir ārzemju eksperts, kurš šīs bažas kliedē. Turklāt gala lēmumu par akreditāciju pieņem nevis AIKNC izvēlētie eksperti, bet gan no centra neatkarīga akreditācijas komisija, kas turklāt akceptē šos ekspertus. Akreditācijas komisija sastāv no IZM, darba devēju, kā arī arodbiedrību pārstāvjiem.
AIKNC kā ekspertus akreditācijas veikšanai izvēlas ne tikai konkurējošu augstskolu profesorus un rektorus, bet arī IZM darbiniekus. Centra mājaslapā pieejamie pārskati liecina, ka kopš 2007. gada kā eksperte vairākkārt piesaistīta arī bijusī IZM Augstākās izglītības departamenta direktore Gita Rēvalde. Studiju programmu kvalitāti G. Rēvalde vērtēja laikā, kad viņa atradās arī augstajā amatā ministrijā, kas, starp citu, savulaik akreditācijas veikšanu deleģēja AIKNC. G. Rēvaldes amatpersonas deklarācija liecina, ka pēdējos trīs gados viņa no AIKNC saņēmusi 6780 latu lielu honorāru. J. Dzelme skaidro, ka G. Rēvalde tika izvēlēta viņas starptautisko kompetenču dēļ.
Vaicāts, kādēļ studiju programmu akreditācijai kā ekspertus AIKNC izvēlas arī konkurējošu augstskolu rektorus, J. Dzelme atbild, ka akreditācijas «pamatideja ir nevis sīka studiju programmu satura analīze, bet kvalitātes vadības sistēmas analīze». Tieši rektori, kurus citās valstīs pie akreditācijas parasti nepielaiž, esot piemērotākie šo sistēmu analīzei. Vienlaikus viņš informē, ka ekspertus izvēlas nevis pēc amata, bet kvalifikācijas. Pārlūkojot Latvijas augstskolu rektoru amatpersonu deklarācijas, redzams, ka pēdējos trijos gados kā eksperti studiju programmu izvērtēšanā piedalījušies trīs rektori. Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš šajā periodā vērtējis 15 studiju programmas, par to viņš saņēmis 10,6 tūkstošus latu. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektore Dace Markus par triju programmu vērtēšanu saņēmusi 1760 latu. Vidzemes Augstskolas rektore Vija Daukšte 2010. gadā izvērtējusi divas programmas un par to saņēmusi 960 latu. Pērn AIKNC viņai samaksāja 1120 latu. Par kuru programmu vērtēšanu šī summa piešķirta, J. Dzelme šobrīd nevarēja precizēt, jo resursu ierobežotības dēļ visus pērnā gada datus centrs nav paspējis pilnībā apkopot.