gada iestudējumā Rīgā, pēc tam Karakallas termās Romā un Londonas Karaliskajā operā. Izrādēs, kas Metropolitēna operā turpināsies līdz 21.janvārim, viņa nu atklājas pavisam citā gaismā tiem, kuri viņu Ņujorkā iepazinuši pērļaini virtuozajās Džoakīno Rosīni belkanto operu lomās - kā Rozīnu _Seviljas bārddzinī_ un titulvaroni _Pelnrušķītē_.
«Pēc 24 gadiem Metropolitēna operai beidzot ir lieliska Karmena,» žurnālā New York Magazine pirmizrādi vērtē mūzikas kritiķis Džastins Deividsons. Izrādē, kurā uz skatuves ir spožs zvaigžņu sastāvs - Hosē lomu atveido Roberto Alanja, Mikaēlu - Barbara Fritoli, toreadoru Eskamiljo - Marjušs Kveceņs, īpaši slavēta tieši Elīna Garanča. Arī pašu jauniestudējumu, kura režisors ir brits Ričards Eirs, kritiķi uztvēruši par svaigu atbildi Franko Dzefirelli 1996.gada versijai un «sarežģīti izprotamajam» uzvedumam, ko 1986.gadā šeit veidojis Pīters Holls.
«Latviešu mecosoprāns Elīna Garanča ir pārliecinošākā Karmena ilgākā laikā, un ne jau tikai dēļ tā, kā viņa planda svārkus, atklājot kailos augšstilbus. Viņa ir pārāk gudra, lai paļautos tikai uz kasteņešu klikšķināšanu... Kas ir Karmena? Pie izsmalcinātiem skandāliem pieradušajai Parīzes auditorijai 1870.gadā viņa raisīja dienvidu erotikas piepildītas fantāzijas. Šodien Karmenu varam uztvert kā partizānu dzimumu cīņās, narcistisku kašķupoli vai pašdestruktīvu vampu. Garanča izvēlas visus iepriekšminētos tēlus, kombinējot stereotipus ar nevērīgu cietsirdību,» jauno interpretāciju analizē New York Magazine. Par vienu no galvenajām E.Garančas kvalitātēm tiek atzīts niansētais dziedājums pretstatā Karmenas lomā ierasti plašajām, spēcīgajām balsīm. «Garančai nav tās lielās dūmakainās balss, kādu parasti gaida no Karmenas, toties viņa dzied ar bagātu skaņu, viņai piemīt nekļūdīga nianšu un frāžu zemtekstu izjūta un valdzinošs jutekliskums. Balss dzidrums dara viņas Karmenu gudru un viltīgu,» raksta The New York Times kritiķis Entonijs Tomasīni. Britu žurnāls The Stage pat uzsver, ka E.Garančas sniegums aizēno visus pārējos iestudējuma dalībniekus, un pat Financial Times, mazliet paņurdējis par dziedātājas nelieliem tembrāliem trūkumiem, atzinis, ka režisora lēmums izvēlēties Latvijas dīvu kā Andželas Georgiu aizstājēju bijis pareizs. Iemesls gan gauži triviāls: A.Georgiu atteicās kāpt uz vienas skatuves ar Roberto Alanju - Hosē lomas atveidotāju un savu ilggadējo dzīvesbiedru, ar kuru šobrīd šķiras… (Viņa Karmenas lomā šajā uzvedumā iekļausies vēlāk; savukārt Mikaēlu Ņujorkā jau drīz atveidos Latvijas soprāns Maija Kovaļevska!)
«Šis Karmenas gatavošanas periods bija viens no tiem retajiem, laimīgākajiem periodiem, kad viss saskanēja - gan režisors, gan kolēģi, gan diriģents Janniks Nezē-Segēns - visi bijām liela, laimīga ģimene. Tas tiešām ir retums,» Dienai stāsta Elīna Garanča. «Šajos divos gados arī pati esmu mainījusies, daudzas lietas redzu savādāk, taču Rīgas Karmena viennozīmīgi man deva ļoti jauku un stabilu pamatu. Romā režisors īpaši neaizrāvās ar rakstura meklēšanu, tas bija tāds pastkartīšu iestudējums tūristiem: mēs katrs darījām, ko varējām un gribējām. Londonas Karmena savukārt, bija pirmais īsti lielais izaicinājums - bija jādejo, arī vizuāli redzams un horeografēts bija Manuelitas un Karmenas kautiņš pirmajā cēlienā. Tam gatavojāmies ar profesionālu cīņu meistaru, kas dresēja kustības ar nažiem līdz tādam autopilotam, ka beigās visu varējām izdarīt aizsietām acīm. Arī Ņujorkas Karmenā ir daudz uzdevumu - ar mums diendienā strādāja profesionāli flamenko dejotāji un horeogrāfs Kristofers Vīldons. Man ļoti patīk izaicinājumi: strādājām tik ilgi, kamēr ķermenis un galva, arī gars atbild tam, kas vajadzīgs.»
Režijas koncepcijas mainās. Vienam vairāk patīk seksuālā nots, citam - brīvība, izlaušanās no apspiestības, citiem atkal vajag nelaimīgu mīlestību: «Ņujorkā mēģinājām meklēt Karmenas pozīciju sabiedrībā, arī viņas «svešinieces» statusu čigānu vidū. Meklējām jaunus skatuviskus risinājumus tipiskajām ainām, lai nebūtu kā vienmēr,» uzsver Elīna. «Iestudējums vēsta par seksu, vardarbību, rasismu - un gala rezultāts ir brīvība. Šis ir viens no nepārspējami lieliskākajiem mākslas darbiem. Seksīgs visās šī vārda nozīmēs. Manuprāt, tam ir jābūt šokējošam,» tā savu režijas koncepciju pauž režisors Ričards Eirs.